Nobeigums

Kaut kā šodien uznāca vēlme atvadīties. Atvadīties no šī bloga un no EBD. Domāju, ka vairs neko šeit nepublicēšu, ja vien kāda tiešām spilgta atklāsme neradīsies. Esmu nogurusi, arī vairs nav entuziasma, tāpēc veikt ierakstus tikai rakstīšanas pēc vairs nevēlos, nav vairs spēka piešķirt notiekošajam šeit nelielu atrakstīvisma devu. 

Ir 1.jūnijs un sācies mans pēdējais EVS mēnesis. Jau domās atvados no šejienes, arī no mantām, lietām, grāmatām, kuras diemžēl šeit būs jāatstāj, ierobežotā bagāžas smaguma limita dēļ. Bet tas būtu mazākais. Man vienkārši ir nepieciešams šis laiks mierīgai apdomāšanai, kas tad īsiti ir noticies un piedzīvots tieši Melnkalnē. 

Šobrīd ir spēcīgs izjūtu mikslis, kas ir sajaucies tā, ka nevaru pat brīžiem saprast, kas tieši ir tas kas nosaka manu noskaņojumu - skumjas, prieks, dusmas, nesaprašana, bailes, nesaprašana, apjukums, zaudējuma vai ieguvuma sajūta..

Es atļaušos pamazām pabeigt savu EBD pirms tā faktiskām beigām, kaut, diemžēl, uzskatu, ka man, kā brīvrprātīgai, EBD nemaz nebija sācies.

Kā EBD projekts, tieši man, pārāk skaisti uzrakstīts bija, diemžēl.. realitāte atšķiras no papīra. Man netika pati sliktākā organizācija un projekts, bet vilšanās sajūta ir, īpaši par to, ka biju cerējusi, ka būs iespēja vairāk pielietot savas zināšanas un iemaņas, savā brīvprātīgā misijā..

Kā programma EBD, šī iespēja ir brīnišķīga un neatkārtojam, man tieši personiskā līmenī. Šobrīd vēl neredzu un nejūtu, kā šīs personiskais ieguvums atainosies manā profesinoālajā dzīvē, bet nākotnē noteikti to izjutīšu.

Tad nu tāpēc, saku atā, jums, kas sekoja līdzi maniem piedzīvojumiem un atklāsmēm. Paldies, jo īpaši par atpakaļ saiti, ko saņēmu, sajutu jūsu atbalstu.

Noteikti uz tikšanos Latvijā!

Lai visiem izdevusies vasara :)

Ilona

P.S. Jūlija sākumā būšu sasniedzama arī pa telefonu, būs atpakaļ mans veicais telefona numurs.

Tas, kas sakrājies - maijs

Sveiciens pēc ilgiem laikiem :)

Īsi mēģināšu uzskaitīt, kas sadarīts pa šo laiku hronoloģiskā secībā:

6.maijs "Faces of Podgorica" - mūsu projekts. Fotogrāfiju izstāde ar mērķi izstādīt Podgoricas viesu un iedzīvotāju fotogrāfijas, kurās attainots viņu skatījums, kas ir Podgoricas seja.

Lielākoties saņēmām cilvēku portretus, maz bija ainavu bilžu, bet tas iespējams, ka ideju uzvēra ļoti tieši. Bet to nepārdzīvojam, priecājamies, ka cilvēki sūtīja savas bildes. Kopumā izstādījām ap 50 fotogrāfijām no 13 cilvēkiem. Ņemot vērā, ka mūs biedēja ar cilvēku kūtrumu un atsaucību, domājam atsaucība, priekš šādas nebijušas akcijas šeit, bija laba.

Izstādījām bildes arī nebijušā veidā, šejieniešiem tas patika. Arī tas priecē :)

Izstāde:

9.-11.maijs "Štopošana". Ciemojās Baiba un Mārtiņš, EVS brīvprātīgie Ungārijā. 

9.maijā izrādīju viesiem Podgoricu, nekas īpašs - pilsēta kā pilsēta.  

Nākamā diena štopošana pa maršrutu: Podgorica - Cetinje - Lovcen nacionālais parks - Kotor.

Pasakaina diena, ar skaistiem dabas iespaidiem un kāpšanu dažāda augstuma kalnos.

Cetinje - Karaliskā Melnkalnes galvaspilsēta. Iekarots nelielais kalns no kura skats uz pilsētu. Pati pilsēta maza, bet patīkama un skaista. Šajā pilsētā ir galvenie karaliskie un vēsturiskie objekti. Ne visus nobildēju.

 

 Lovcen nacionālais parks. Bijām veiksminieki un tieši pirms parka tikām pie ceļiniekiem, kas arī devās uzkāpt Lovcen, t.i., apskatīt mauzoleju, kas uzcelts par godu vienam no valdniekiem Njegoš. Ceļš tikai nesen atvērts dēļ sniega, ko pa ceļam izbaudījām daudz.

Tikām arī izvesti ārā no nacionālā parka. Palikām kalna galā un priekšā mums serpentīnu ceļš uz Kotor, bet ar skaistu ainavu uz Kotoras līci. Šis ir vecais ceļš no Cetinjes uz Kotor. Vietējie maz izmantojot, bet tūristu autobusu iecienīts. Tad nu karsākajā sezonas laikā, gadoties, ka autobusiem paiet laiks, kamēr izmainās uz tā ceļa.
Mums vairs nebija izvēles, uzsākām gājienu uz Kotor. Izbaudījām to kādu laiku, pretī pat brauca mašīna ar Latvijas numuru, bet par vēlu to pamanījām un pepaspējām apstādīnāt.

Labums šķiet ir no tādiem nepopulāriem ceļiem, ātri tikām pie mašīnas, jo laikam jau cilvēki saprot, ja viņi nepalīdzēs, kurš tad.
                            Kotor līcis

                            Centieties saskatīt serpentīnus

Kotor - nebiju paredzējusi, bet pievienojos ciemiņiem un paliku uz nakti Kotor. Palikām vienā jaukā hostelī. Tagad to Kotor ir divi, līdz tam nebija neviena, ceļotājiem bija lielas problēmas.

Tad nu arī Kotor "iekarojām" kalnu, lai skatītu pilsētu naktī.

Nogaršojām zemenes, vēl tad tās nebija tik saldas, kā tagad ir.

Nākamā dienā devos atpakaļ uz Podgoricu, bet ciemiņi tālāk savā ceļojumā

12.maijs "Dzimšanas diena" Pelde saulē un jūrā. Ir stiprāks iedegums un āda tiek mainīta. Kopumā pasakaini mierīga diena. Izdzērām pa glāzei vīna un apēdām pa gabalam šokolādes kūkas, ko biju izcepusi jau iepriekšējā dienā.

Kultūras piedzīvojums. Kā jau esmu minējusi, šeit svarīgs ir vecums. Pirmo reizi teicu, ka man ir 31 gads :D.

Mēs štopējām no Bar uz Podgoricu. Mašīnā bija trīs puši - albāņi, vecākajam 29, precējies - trīs meitas un dēls. Tad nu pēc sava vecuma pateikšanas, pirmo reizi sajutos, ka tieku novērtēta, kā par vecu. Bet ne jau izskata ziņā, bet bioloģiski, tieši ģimenes veidošanai. Jā šeit ļoti svarīgs ir šis aspekts, īpaši albāņu vidū.

Bet šī sajūta man nesabojāja dienu, tikai lika smaidīt.

Jā, mašīnā bija trīs cilvēki un tikām paņemti vēl visi trīs štopotāji. Jā, mašīnas aizmugurē sēdējām četi cilvēki, triju vietā. Jā, šis noteikums tiek pārkāpts, bet tas šeit nevienu gandrīz neuztrauc. Kaut sodi esot piemēroti..

15.maijs "Biļetes". Nopirktas biļetes uz Latviju. Rīgā ielidoju 27.jūnija vakarā.

Tagad nu jāskata vēl cītīgāk darba sludinājumi. Paldies, tiem, kas padalās ar kādu informāciju par vakancēm :)

P.S. Jācenšas apskatīt šeit viss, kas vēl nav apskatīts :) vēl tikai 5 nedēļu nogales Melnkalnē, sestā jau Latvijā.

20.maijs "Pārgājiens". Pievienojāmies Montenegro Phototrekking  organizētajam pārgājienam LUKAVICA, KAPETANOVO I MANITO JEZERO. Kartē uz ziemeļiem no pilsētas Nikšic.

Facebook organizācijas lapā var redzēt bildes - tās tikai bardakā - noteikti īstās, kurās redzama narcišu pļava. Jā, tur ir narcišu pļavas. Jā, Melnkalnes ziemeļos īsts pavasaris, kura man pietrūka šeit pilsētā. Gan smaržu, gan smaržu ziņā. Sniegs arī vēl sastopams bija.

Manas bildes:

                   KAPETANOVO JEZERO

                      MANITO JEZERO

21.-22.maijs "Neatkarības diena". Šogad 6 gadi kopš Melnkalne ir neatkarīga.

Pirms 6 gadiem notika referendums/ vēlēšanas par Melnkalnes atdalīšanos no Serbijas. Ar 55,5% balsu PAR, Melnkalne kļuva neatkarīga. Kopš tā laika šīs divas referenduma dienas ir brīvdienas.

Tā kā šīs dienas bija lietainas, daudz no mājas neizgāju. Tik cik izgāju pa mūsu ielu līdz tuvējam veikalma, nekādu svētku sajūtu nemanīju. Karogu pie ēkām izkārtu arī nebija.

Cik jautāju - karoga izkāršana nozīmē atbalstīt opozīcijā esošo partiju. Tad nu sanāk, ka Zabjelo neviens neatbalsta opozīciju, vai arī nevēlas uz to norādīt.

Diemžēl šeit valsts svētki tiek asociēti ar politikas partijas atbalstīšanu. Jā, arī jautājot par vēsturi, nereti saņemu atbildi, ka par politiku neinteresējos un neko nezinu par to, ko jautā.

22.maijs "Eirovīzijas pusfināls". Melnkalne tāpat kā Latvija tālāk netika. Noskatījos tikai Rambo Amadeus uzstāšanos. Dziesma ir īsti šejienes garā, ja neesat redzējuši video, skataties šeit http://www.youtube.com/watch?v=QSx0WCiDzDE. Esmu jau atskatījusies, vismaz trīs reizes dienā, bez tā pa TV neiztika.

P.S. Kopīgs meiteņu izaicinājums - uzšūt kleitu Gaļinai. Mums nav šujmašīnas, šūšana ar rokām. :) Turat īkšķus par izdošanu, jo esmu tā kā galvenā šajā lietā.

Apdegums

        Melnkalnē ir iestājusies vasara, priekš ziemeļniekiem noteikti, nezinu kā priekš vietējiem.
        Šodien pirmo dienu divu nedēļu laikā ir apmācies un pavēs. Līdz tam gaisa temperatūra +26 līdz +29C. Man par strauju un arī par smagu šīs pārmaiņas. Jā žēlojos par karstu laiku.
        Īpaši, jo pirmajā karstajā dienā biju pilsētā Bar, pie jūras. Pilnīgi neienāca prātā doma, ka nepieciešams lietot krēmu pret apdegumu. Tad nu esmu nedaudz apdegusi. Kā arī ir nedaudz jūtīgs kakls un aukstumpumpas. Man jau šķiet, ka tas viss no straujas temperatūras maiņas.. manam organismam nepatīk strauji lēcieni.
        Bet tagad par patīkamo :) Aprīļa pēdējo nedēļu mēs EVS meitenes pavadījām Albānijā, pie jūras, Shengjin ciemā/mazpilsētā (nesapratu), netālu no Lezhe. Diemžēl laika apstākļi tad mūs nelutināja un bija lietains un drēgns. Nespēju saņemties pievienotis dažiem drosmīgajiem peldei jūrā. Bet laika apstākļi netraucēja izbaudīt semināru, kas gan vairāk bija kontaktu apmaiņas/ dibināšanas pasākums.
        Pa ilgiem laikiem šāda veida pasākumā patiešām labi. Noteikti  zinat, ka šajos pasākumos ir daudz Ice Bracking games un enerģaizeri, kas man īpaši neiet pie sirds. Kā arī aktīva skaļa runāšana šādos pasākumos ir nepieciešama. Šajos pasākumos parasti ļoti labi jūtas ekstraverti.
        Tā kā šis bija mans ceturtais šāda veida pasākums jau zināju ko gaidīt. Kā arī, man par prieku pasākumā piedalījās viens cilvēks, kas uzsvēra introvertu nozīmi un es sajutos atbalstīta momentos, kad no manis tika prastīta skaļa, jā tieši skaļa pat ne aktīva, līdzdalība.

       Nedaudz par introvertiem šeit http://www.ted.com/talks/susan_cain_the_power_of_introverts.html
       Vairāk šajā pasākumā ieguvu zināšanas tieši personiski sev noderīgas, pats galvenais - pozitīvas emocijas, jaunus paziņas un enerģiju.

       Tālāk, lai runā bildes

       Gandrīz visi mēs ar Shengjin mēru

      Jā, pabijām pie mēra, interesanta tikšanās, kas ilga tik ilgi, lai katrs mēs pateiktu kā mūs sauc un no kurienes esam un saņemtu atbildi, apmēram visi vienādu. Atbilde - es spēlēju pret n valsts izlases komandu vai biju treneris komandai, kas spēlēja pret n valsts izlases komandu. Mērs ir izbijis futbolists un futbola komandas treneris. Kaut ko teica arī par Latviju, bet kurš no variantiem ir pareizais, neatceros.
      Mēram bija jāsteidzas, jo kaut kāds ministrs bija atbraucis ciemos, lai novērtētu akciju "Pludmales tīrīšana". Šī akcija ilga pusdienu, pludmales viena daļa kļuva tīrāka, bet darāmā ir daudz.

 Hotelis Prezident un tā apkārtne. Varat redzēt, ka apmācies laiks un padrūmas bildes.

     

     

Interkulturālais vakars. Dažas dienas pēc bilžu savienošanas, man šķiet, ka Maķedonijas maizītes ir tomēr Bulgārijas maizītes.

Dažas piezīmes no Albānijas:
1) elektrības vadi, tā nu viņiem tur ir norma
2) Tirānā pieminekļi no vēstures, nav aklātā vietā, bet viegli atrodami
3) būvējot vai rekonstruējot māju, tiek izkārts karogs vai pakārta rotaļlieta vai lelle - tas pret ļaunu aci. Šeit piemērs - rotaļu lācis
4) bijām periodā, kad Albānijā ļoti lēti dārzeņi. Ja tur 1kg garšīgu tomātu maksāja ap 80centiem, tad MNE vēl jo projām 2eiro/kg. Melnkalne ir dārgākā valsts no visām Balkānu valstīm
5) cenrādis kafejnīcā/ krogā. Lēti. Sievietēm gan jārēķinās, ka kafejnīcās lielākoties uzturas vīrieši. Redzējām, labi ja vienu sievieti kafejnīcā uz vismaz 7 vīriešiem. Tā pati kopā ar pavadoni. Ļoti neērti iet vienai uz kafejnīcu, pat sieviešu bariņā.
6) Frizētavas - var atrast vēl arī šādas. Arī Podgoricā vēl ir pāris vietas, kur iekārtojums, stils un pat frizieres ir kā pirms 25 gadiem. Jā, arī lielākoties vīriešiem un sievietēm ir atsevišķas frizētavas.
7) augstāk bildēs - uz gandrīz visām mājām ir ūdens mucas, lai ūdeni sildītu ar saules enerģiju

Kopumā - pašiem Melknalniešiem ir lieli aizspriedumi pret Albāniju un cilvēkiem tajā. Īpaši, ja iet runa par štopēšanu šajā valstī.
Bet tie ir aizspriedumi, dodietes, izbaudiet un iepazīstiet šo valsti paši!

Lieldienu miers

Sveiciens, šoreiz lietains.
Jau kādu laiku līst, kā pa Jāņiem un  ir parasta darba diena pēc Lieldienām.
Attiecībā uz Lieldienām, šis gads bija īpašs ar to, ka  tās svienēju divas reizes un abas reizes ļoti patīkamā gaisotnē, ar kolosālām brokastīm dzīvoklī.

Katoļu/ Luterāņu Lieldienas - Kasias un Ilonas. Kopīgi pabrokastojām. Iepriekšējā dienā nokrāsojām olas, vienkāršas - sīpolu mizās. Es pat Lieldienu rītā piecēlos saullēktu skatīties, pirmo reizi mūžā. Neaizgāju gan meklēt strautu, kurā muti mazgāt. Sauli neredzēju, nav mūsu dzīvokļa logi uz austumu pusi. Bet gaišs sāka kļūt ap 5:40, ap 5:52 rīta putni sāka dziedāt, 6:20 jau bija pavisam gaišs.

6.aprīlī uzrīkojām vakaru Body project dalībniekiem par Lieldienu tēmu. (Body project jeb esi draugs jaunietim ar invaliditāti). Vakars izdevās vienkāršs, rotājumus gan neviens netaisīja :) pat vienkāršie īsti šķita viņiem par grūtu vai arī neierasti viņiem gatavot rotājumus. Patika gan viņiem veidot mazas skulptūras no mīklas. Poļu recepte - milti + sāls vienādā daudzumā + ūdens, lai sanāktu mīkla, konsistencē, no kuras iespējams sagatavot dažādas skulpūriņas. Oriģināli pēc tam tās izcep, bet nav ēdamas, sāls daudzuma dēļ. Jaunieši gan gatavoja tas, kas viņiem patika, maz kas izvērtās par Lieldienu tēmu, bet lai jau..

Visiem bija pārsteigums par mūsu visu trīs valstu tradīcijām, ticējumiem - pilnīgi izbrīnīti. Piemēri, Lieldienu rītā saule šupojas (Latvija, Igaunija), Poļi ēd gabaliņu Lieldienu koka (pūpols), lai būtu visu gadu veseli, ka Latvieši šūpojas, lai odi nekostu un olas ēd ar sāli, lai nemelotu. Pilnīgi nesavienojamas lietas priekš šejieniešiem.

Diemžēl par vietējām tradīcijām - ir/nav, kādas - neko no dalībniekiem neuzzinājām..
Izceptā Lieldienu plātsmaize pēc poļu receptes. Vietējiem šķita par saldu.. khm.. nav saprotama viņu gaume, šķiet viņiem nepatīk tas, kas nav viņu, jo: 1kārt - izmantojām viņu zapti, izvēle - visas ir saldas; 2kārt - viņu tortes šeit ir pat ļoti saldas.

Pareizticīgo Lieldienas - Galinas. Viņa tiešām pacentās, izcepa maizi un kulič (kulich) vienkāršo variantu. (nedaudz informācijas - http://www.russianseason.net/index.php/2010/04/russian-kulich-easter-bread/). Tikām arī pie svaigiem lociņiem, dillēm, tomātiem un gurķiem - nu tik debešķīgi smaržoja viss tas un  garšoja arī. Jā, šeit jau tiekam pie svaigajiem dārzeņiem.
Brokastu galds, ar kulich priekšplānā:

Citādi - Mēģinam katru nedēļu rīkot Filmu vakarus, atsaucība nav īsti liela. Nesaprotam arī, kas vietējiem patīk - šķiet vienkāršas filmas.. Kā arī īsti nevaram uzķert īstos cilvēkus, kuriem būtu interese vairāk par festivālu, ne grāvēju filmām. Pēdējās divas nedēļas nācās atcelt - lietus dēļ, jo filmas rādam zem klajas debess.

Gaidam arī vietējo sūtītās bildes ietvaros "Faces of Podgorica". Jau pāris cilvēku ir atsūtījuši, par to liels prieks. Prieks jo lielāks, ka šis cilvēks atsaucās uz mūsu plakātu, kas izlikts ielās.. Mūsu bosam bija ļoti liela skepse par mūsu iespējām piesaistīt cilvēkus.. ļoti ceram, ka mums izdosies parādīt, ka cilvēki ir ieinteresēti, vajag tikai piedāvāt iespējas.

No iesūtītajām bildēm sagatavosim izstādi, lai visi interesenti var nākt un skatīties, kā tad nu izskatās tā pilsēta iedzīvotāju acīs, kas ir svarīgs :) Man arī tas ļoti interesē, cerams nebūs daudz Millenium tilta bildes.
Plakāts:

Jau esat pamanījuši, ka rakstu mazāk, arī teikt nav tik daudz ko.. Notikumu ritms ir cits, jau pie daudz kā pierasts, nav pārsteigumu, nav jaunu iespaidu..

Tāpēc, necentīšos par visu varu kaut ko uzrakstīt. Ir mierīgs ritms, kaut šorbīd tomēr uzmācas bailes un nedrošība par to, ko darīšu pēc EVS.

Cenšos arī sktīties piedāvājumus Latvijas darba tirgū. Ja kāds ko zina vai pamana interesantu, droši padodat ziņu, izskatīšu piedāvājumus. :)

P.S. Jā, es šeit rakstu, bet es ļoti vēlos arī ko dzirdēt, kā jums tur sokas..  :)

Piezīmes

Piezīmes:

- valoda - Šķiet, esmu atradusi savu mācīšanās stilu, arī iedvesma parādījusies.

            Krievu valodas gramatika un tādējādi arī rakstība ir uzlabojusies. Par to man liels prieks.

            Melnkalniešu valoda - mums ir atradies skolotājs. Students, kas studē melnkalniešu valodu un tieši melknalniešu, nevis serbu. Cerības, ka tomēr šīs valodas pamatus apgūšu. Galvenais pašai arī piestrādāt.

- kurpes - izmisums, pat gatavība par tām iztērēt 80eiro! Izvēle: vai nu papēdis uz vismaz 10cm, derētu dejošanai skatlogos, bet tā nav mana sūtība šeit; vai nu laiviņas, kas manu pēdu padara ļoti vecišķu. Vēl visi veikali nav apstaigāti.. cerams, ko samērīgu atradīšu, neiztērējot visu savu mēneša kabatas naudu.

- filmu vakars ar rokdarbiem - Šobrīd ir bijuši trīs Filmu vakari vienas kafejnīcas dārzā. Tā kā filmas jau mums ir zināmas, mēs sākam domāt, ko to laikā darīt, lai nebūtu laiks izšķiests. Ideja rokdarbu pulciņš. Šaubas vai vietējie pievienotos, bet pašām priekš sevis. Vakardienas pildīju mājas darbu krievu valodā.

Atmiņās atsauca tos laikus, kad draudzene lasīja priekšā grāmatu un es šuvu un klausījos.. :)

- es un klausos mūziku! Tie, kas mani zina, zin, ka īsti mūziku neklausos, īpaši, kad strādāju. Šobrīd ir stadija, kad nu vairs nav kur.. esmu iegādājusies austiņas un noslēdzos savā pasaulē. Šejieniešiem ir ļoti skaļi balss tembri + viņiem patīk sarunāties no kabineta uz kabinetu, nepieceļoties no krēsla..

- ritenis. Šodien - 10km. Prieks, ka ir ritenis, kaut arī nežēlīgi smags. Ja pašā sākumā domāju, ka no tā atteikšos, tad tagad domāju ka nē. Ritenis iegūts no vienas valsts organizācijas, kurai ir to ir trīs. Mērķis - tos dot cilvēkiem par brīvu, lai tie braucot popularizētu riteņbraukšanu Podgoricā.

Ritenis ir tīri šeieniešu garā. Parasts sporta ritenis, kam piemontēta baterija, lādējama uz saules baterijām, un motors, piekūstot, lai ir iespēja to ieslēgt un nemīties. Problēma tāda, ka tas padara riteni ļoti smagu. Šorbīd esmu mazliet pietrejējusies uzstumt to pa ofisa 10 pakāpieniem, bet nevaru iedomātos to stumt uz dzīvokli pa 20 pakāpieniem. Pie tam, neesmu nekāda vājā.. Tad nu braukājos ar riteni pēc darba dienas beigām, izmetu  līkumu, atpūšos un kājām dodos uz dzīvokli. Otra lieta šejieniešu garā - tā baterija sabojājusies un nav salabota, to nevar uzlādēt.. Cerams pa šīm brīvdienām to salabos.

- pavasaris - šeit pilnā sparā notiek pavasara darbi. Cilvēki apkopj savus mazos dārziņus un vīnogulājus. Patīkami skatīties uz to rosību.. pilnīgi sakārojās. Tāpēc man vismaz sīpolloki aug uz palodzes.

 - koks - pamostoties no rītiem vēroju, kā aiz loga kokam lapas plauks. Šķiet pirmo reizi savā mūžā varu atļauties to darīt. :) Sāku sestdien, nedēļas beigās būs pavisam zaļš.

Vārda diena :)

Nedaudz ieskatam..

Svētdien bija vārda diena. Pavadīju vienatnē dienu, kaut bija plānots visiem EVSniekiem kopā.

Sestdien bijām izbraukumā uz netālo pilsētu Danilovgradu. Maza jauka pilsētiņa http://danilovgrad.me/files/turizam.htm, laiks kolosāls. Pikniks pie Zetas upes.

Pīlsētas kapsētā tika satikts suņuks. Cik sapratām no apkārtējiem, ka nevienam nepieder. Ieraudzījām ari viņam mammu, pēc nostāstiem, esot vēl kādi pieci kucēni kaut kur. Gan mamma, gan mazais izskatījās labi, šķiet, ka diemžēl suņu mamma "izlikta" no dzīves vietas īsi pirms mazos laidusi pasaulē. 

Dzima plāns, ka nepieciešams visus viņus nogādāt patversmē Podgoricā. Tas plāns tika plānots uz svētdienu, manu vārda dienu. Tā kā vēl bija jāsazinās ar patversmē strādājušiem brīvprātīgajiem, jānoorganizē transports, sapratu, ka mans plāns ar došanos pie jūras nav realizējams. Secināju, ka suņuku nogādāšana labākā vietā ir primāra lieta. Tad nu es svētdien mierīgi devos pastaigā viena pati. Izrādās pārējie ir bijuši ļoti samulsuši un nesapratuši, ko es plānoju. Man atkals viss bija skaids - es biju savus plānus mainījusi (jūru pret pastaigu vienatnē), bet pārējos nebiju iepazīstinājusi ar to plānu. Tad nu nedaudz jūtos vainīga un ceru uz pikniku šajā nedēļā kādā vakarā pie Morača upes. :)

P.S. Svētdien suņuki tika atrasti un nogādāti patversmē - mamma ar septiņiem mazuļiem. Galvenie organizatori tam visam Kasia ar Jurai. 

Mazliet vēl padalīšos ar to, kas piefiksēts.

Personīgie fakti:

- Jau kādu laiku atpakaļ piefiksēju, ka vairs neredzu atkritumus uz ielām, kā sākumā. Jau tik ļoti pierasts un aprasts, ka pilnīga norma.

- Ja EVS pirmajos mēnešos mans vārds bija "Awful", tad tagad "I don`t care". Izskatās, ka pie daudz kā esmu pieradusi un tiešām daudz kas mani vairs neuztrauc. Diemžēl tas atsaucas uz maniem darbiem.. tas ko nedaudz daru, arī priekš sevis, ir ar kļūdām.. Jāsaņemas..\

MNE fakti:
- Sports: Saprotu, ka pirmajā vietā futbols; nesaprotu kā īsti tiek dalīta otrā/ trešā vieta - basketbols/ ūdens polo.

Ūdens polo - Eiropas čempionātā, 2012.gadā, MNE ieguva sudraba medaļu. Pierādījums, tabula pašā lapas apakšā http://www.ecwaterpolo2012.com/tournament/competitio/
Tennis - fano par Novak Djokovic. Pārstāv Serbiju, bet dzimtas saknes pa viena vecāka līniju esot no Melnkalnes.
Sports ir ļoti populārs, un vēl populārāku to padara - likmju likšana. Spēļu zāles te nav tik daudz, cik šo bukmeikaru iestādījumu.
- Mašīnas: Balkānos ir parasts, ka pēc mašīnas numura noteiksi no kuras pilsētas esi atbraucis, t.i., mašīna reģistrēta. PG - Podgorica, KO-Kotor utt. - štopētājiem varētu palīdzēt saprast, kur mašīna dodas..
- Daudzdzīvokļu mājas: Mājām nav numerācijas, numurēti tiek "podjezdi". Arī dzīvokļiem numuru nav, jāiztiek ar dzīvokļa saimnieka vārdu un uzvārdu. Protams vārda esamība vēl nenozīmē, ka attiecīgais cilvēks arī dzīvo šobrīd tajā dzīvoklī.
- Sabiedriskais transports: Minēju jau intresanto sistēmu ar autobusu stacijām un barjerām. Šeit autobusu stacijas pilsētās izmanto tikai starp(lielo)pilsētu pārvadātāji. Podgoricas autoosta skaitās starptautiskā autoosta. Tad nu starp mazākām pilsētām un ciemiem tiek izmantoti lielākoties mirko autobusi. Būtībā mūsu pašu Rīgas mikriņu sistēma. Galvenais zināt pa kādām ceļu mikriņš dodas un aptuvenus laikus. Stāvi ceļa malā un tiks piestāts, tāpat arī izlaižot. Sapratāt - ir tikai gala pieturas, visā pārējā ceļa posmā "pietura pēc pieprasījuma".
Biļetes: Ja ir iespēja - izmantojiet šos mikro autobusus. Tie ir lētāki un neattiet no autoostām. Autoostā jāmaksā par izsniegto žetonu un sēdvietas rezervāciju.
Maksāšanas kārtība autobusos, ja iekāpjat kaut kur pa vidu: Lielajos parasti ir kasieris, kas pienāks pats klāt un iekasēs biļetes naudu, tas var notikt laika intervālā no Uzreiz līdz pat Pusstundai pēc iekāpšanas. Mikro autobusos parasti cilvēki maksā izkāpjot, retāk iekāpjot. Cena tajos saprotu ir vienāda neatkarīgi no iekāpšanas vietas.

P.S. Pārdomu jautājums par brīvprātīgo darbu. - Vai darbs, kas atbilst brīvprātīgā darba definīcijai, bet ir veikts, jo nespēj atteikt un pateikt "Nē", ir brīvprātīgais darbs?

P.S.2. Šobrīd (plkst. ~16.00) pilsētā ir + 25C. Neesmu gatava šādam karstumam - jāiet iepirkties :) Bet, patīkamajam laikam par godu, šovakar baudīsim nelielu pikniku pie Moračas upes.

Lai sākas pavasaris arī LV!

Dažas jaunas piefiksētas lietas

         Sveiciens!
         Sākšu ar to, ka pagājušo piektdien, 9.martā, bija pirmais mūsu organizētais (es vairāk kā piedeva, aktīvākie organizētāji citi) filmas vakars. Filma Suicide room http://www.imdb.com/title/tt1808454/

Kā jau pirmajā reizē, cilvēku nebija īsti daudz - padsmit. Šķiet, ka diemžēl lielākā daļa nesaprata par ko ir filma. Iespējams tāpēc, ka par daudz salikts vienā filmā, iespējams arī tāpēc, ka neviena no filmā attainotajām lietām, nav īsti aktuāla šeit. Tas tā, mēģināsim ar citām filmām iekarot vietējo interesi.

Tajā vakarā bijām arī izgājuši ielās. Secinājums - iespējams tāpēc, ka piektdienas vakars, bāri/ kafejnīcas tika slēgtas pulkstens trijos no rīta. Kā iesptājās trīs, izskanēja dziesmas pēdējie akordi, iestājās klusums, tika ieslēgta gaisma, DJ somu plecos un prom, un visi viesi ārā no tusiņu vietas. Ko darīt, devāmies proma arī mēs. Sapratām ka citās vietās tā pati situācija, jo uz ielas te pēkšņi daudz jauniešu. Laikam viņiem tāda tradīcija.

          Vakar vakarā devāmies uz mūsu darbu vadītājas dzimšanas dienas ballīti. Dzimšanas diena tika svinēta kafejnīcā. Viesi sēdēja un runāja pa maziem bariņiem, pazīstamie kopā. Bija neliela ieēšana, vīna/ alus malkošana, bet tā sēdēšana. Pati gavļniece piegāja parunājās ar viesiem un tas arī viss. Tika nopūsta svece tortē, netika nekāds kopējs apsveikums dziedāts/ skandēts.. vispār dīvaini. Pasēdēšana kafejnīcā pa draugu bariņiem.. Tā kā neesmu bijusi uz citām dzimšanas dienas svinībām, tad nu grūti teikt, ka tā būtu tāda liela parādība. Bet svinēt pasākumus kafejnīcās tas ir pabieži, vismaz no nostāstiem, kur un kā, kas svinēts.

         Šonakt bija pārdzīvojums. Ap plkst.: 2 naktī, mūs pamodināji skaļi un spēcīgi sitieni pie durvīm, ar prasību atvērt durvis. Tika klapēts un zvanīts arī pie kaimiņu durvīm. Labi, ka paspēju pa "actiņu" ieraudzīt, ka kāpņu telpā ir seši spēcīgi vīrieši, un durvis vaļā vērt nesteidzāmies. Pēc tam viņi pat paspēja nosegt "actiņu", lai nevarētu redzēt, kas ir atnākuši. Kamēr tomēr meklējām atslēgu, kaimiņiene atvēra durvis un laikam jau viņiem paskaidroja, ka mūsu dzīvoklī esam ārzemnieces. Viņi arī beigās savu prasību atvērt durvis pavadīja ar skaidrojumu "Atveriet, policija!". Viņi iegāja pie kaimiņiem, nezinam vai tika sasniegts ierašanās mērķis, bet prom aizgāja arī tikai seši cilvēki. Mans miegs bija iztraucēts, tāpēc jūtos šobrīd neizgulējusies.

         Tā mums šeit ir pavasaris, bet jau kuro dienu spēcīgs vējš. Vispār, šeit neesmu jutusi normālu patīkamu vēju, ja ir - tad spēcīgs. Šobrīd: vējš 11.8 m/s no ziemeļiem, temperatūra 12C.

         Lai pavasarīga nedēļa!