Tā kā iepriekšējā nometne mums ar Galinu beidzās tikai 19.augustā, mums atļāva 20. un 21.augustu atpūsties Podgoricā un kārtīgi saposties nākamajai nometnei. Tad nu Ulcinj ieradāmies 21.augusta vēlā vakarā. Lielākā daļa pārējo brīvprātīgo jau bija salīduši pa savām istabiņām, bet ar mazāko daļu sanāca pabaudīt silto vakaru viesnīcas terasē.
Mūs informēja, ka dzīvosim viesnīcā, bet domājām, ka mūs izmitinās kādā lētākā hostelī, nevis trīs zvaigžņu viesnīcā. Viesnīca saucās LLOLLA un šeit varat gūt priekšstatu kā tā izskatījās
http://www.hellotourist.net/sajatlap.php?nyelv=3&ID=15070_APARTMENTS+LLOLLA+Ulcinj+Hotel#null. Nezinu cik ilgi atpakaļ tās bildes uzņemtas, bet tajās vēl nav baseina. Jā, mums bija arī baseins, kuru arī izmantojām, jo līdz jūrai un pašai pilsētai bija gabaliņš jāpaietas, apmēram 40 minūtes ar kājām.
Mums visiem tika atvēlēts viesnīcas pēdējais stāvs ar lielu terasi. Tad nu terase bija viena no vietām, kur baudījām vakarus.
Nometnē piedalījās dalībnieki no sekojošām valstīm – Krievijas (5), Ukrainas (2), Francijas (1), Kanādas (1), Taivānas (1), Spānijas (2) un mēs (Latvija un Igaunija). Kā arī divi dalībnieki no iepriekšējās nometnes pavadīja brīvo laiku kopā ar mums. Viņu mērķis Ulcinj bija palikt kādas 2 vai 3 dienas, beigās no pilsētas viņi devās prom kopā ar mums. J
Lai vai cik labi bija apartamenti un gultas mīkstas, pirmajās naktīs gulēju slikti un ne es vienīgā. Vainīgs bija viens no vietējo saimniecības gaiļiem. Ap 2:00 naktī viņš sāka dziedāt. Tā kā tiešām ļoti sen nebiju dzirdējusi, kur nu vēl gulējusi, kad gailis dzied – modos katru reizi, kad viņš dziedāja savu dziesmu. Pēc tam jau apradu. J
Kopumā nometnē jutos kā tūriste, kas atbraukusi gulēt pie jūras un neko īsti nedarīt. Tā kā man šāda atpūta īsti neiet pie sirds un es nespēju vairāk par vienu ar pusi stundu gulēt pludmalē, man pārējā brīvajā laikā bija diezgan garlaicīgi. Labi, ka bija no kā aizņemties grāmatu palasīt. Arī pašā Ulcinj īsti darīt nav ko, viss pakārtots pludmalei un peldēšanai. Pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, ir suvenīru veikali, kafejnīcas un krogi, bet cik ilgi pa tiem vazāsies, gribas kaut ko dvēselei. J Diemžēl nekā daudz tur netiek piedāvāts. Vecpilsēta pati ir ļoti maza un to var izstaigāt lēnā garā 2 stundās. Tad nu bijām mēs daži, kas ilgojāmies pēc pastaigām Kolašin.
Ulcinj
Vecpilsētas ieliņa
Ieskats tautas tērpos:
Nometnes dalībniekiem gan tika noorganizēta ekskursija uz Albāniju un pilsētu Kotor. Es ar Galinu ekskursijās nepiedalījāmies, jo vēl nebija (tad gan ir) skaidrības par mūsu finansiālo situāciju, cik mums kas pienākas. Kā arī mēs Melnkalnē kādu laiku vēl uzturēsimies un būs mums iespēja paceļot. Mazā ekskursija tomēr piedalījām, viesnīcas īpašnieks aizveda mūs līdz Šaško ezeram. Tajā pavizinājāmies ar plostu un viena daļa arī nopeldējās.
Tad nu par to, ko darījām - mūsu darbs bija palīdzēt pilsētas tūrisma iestādei aptaujāt tūristus. Aptauja izpaudās, doties uz pludmalēm, kafejnīcām vai viesnīcām, dalīt anketas tūristiem un savākt tās. Anketas bija sekojošās valodās – Serbu, Albāņu, Angļu, Krievu un Vācu valodā. Pašā pilsētā dzīvo 80% Albāņu. Kā arī pilsētu un pludmales ir ļoti iecienījuši tūristi no Albānijas un Kosovas, tad nu pirmajās dienās sanāca dalīt anketas lielākoties albāņu valodā. Sākumā bija šoks, jo nebijām sagatavoti, ka saskarsimies tik ļoti daudz ar tikai albāņu valodā runājošiem tūristiem. Nevarējām neko paskaidrot , tikai parādīt anketas, smaidīt, māt ar galvu vai raustīt plecus. Labi, ka viņi bija atsaucīgi un tās aizpildīja. Īpaši ar šo valodu saskārāmies pilsētas pludmalē. Citas dienas devāmies uz Lielo pludmali (13 km gara), bija arī vakari, kad tika aptaujāti cilvēki kafejnīcās un pludmalēs. Katru dienu strādājām maksimums 3 stundas, pēc tam peldējāmies un laiskojāmies pludmalē, cik nu ilgi katrs vēlējās.
Pirmā darba diena, pilsētas pludmale (pārējo pludmaļu bildes varat atrast internetā):
Es pati kādas dienas izlaidu aptaujāšanu un sēdēju viesnīcā pie atbilžu apkopošanas. Tā kā biju jau izpļāpājusies, ka esmu studējusi ekonomiku ar statistikas novirzienu, tad nu man tika tas apkopšanas un rezultātu sarēķināšanas darbs. Tika pielietota vienkāršākā no vienkāršākām metodēm – cik procenti no aptaujātajiem atbildēja tā un tā. Iemesls tam bija tas, ka īsti pašā tūrisma organizācijas vadītājs nebija skaidrībā par savu palikšanu amatā un viņam mūsu iegūtie rezultāti šobrīd nebija prioritāte. Tas esot tāpēc, ka pilsētas augstākajā vadībā ir nomainījušās partijas (kaut kā tā) un tūrisma vadītājs ir no citas partijas, tad nu pastāv liela iespējamība, ka viņš tiek nomainīts. Tad nu mūsu iegūto rezultātu izklāsts nenotika 30.augustā, kā plānots, bet notiks kaut kad septembra beigās.
Nedaudz par ēšanas paradumiem Melnkalne. Tas, ka Melnkalne gaļa ir pamatēdiens un pārējais (visbiežāk frī) ir piedevas, to jau uzzināju pirmajās dienās, kopš ierados Melnkalne. Salātus viņi ne īpaši mīl. Kolašin nebija iespējas vietējiem izvērsties tikai ar savu paradumu ēst gaļu, rītā, pusdienās un vakarā, jo bija virtuves komanda, kas noteica toni. Ulcinj ar ēšanu viss bija pilnīgi citādi.
Brokastis un vakariņas mums bija viesnīcā.
Brokastu piedāvājums – ceptas olas, omlete, omlete ar sieru, omlete ar desu vai cīsiņi. Piedevās baltmaize pēc izvēles ar sviestu vai ievārījumu. Un tā nu katru rītu - it kā jau varējām paēst labi, bet uz omleti kādu laiku negribēšu skatīties.
Vakariņās pirmās trīs dienas tika pasniegti fri kartupeļi ar ceptu vistas fileju, nedaudz salātiem. Pēc trešās dienas sākām lūgt mūsu līderi, lai viņš parunā ar viesnīcas īpašnieku par ēdienkartes maiņu, vismaz vakariņās. Visu cieņu viesnīcas īpašniekam, ka mūs uzklausīja un pamainīja ēdienkarti. Lai arī piedevu vietā tikām pie makaroniem, nevis rīsiem, bet tomēr pārmaiņas bija. Arī pamatēdiena - gaļas veidi pamainījās. J Manā skatījumā visinteresantākās vakariņas tika Galinai, viņa neēd gaļu. Piedevas viņai tika tās pašas, kas mums, varbūt nedaudz vairāk salātu, bet gaļas vietā omlete. Un tā katru dienu. J
Melnkalnieši ēšanas ziņā ir ļoti konservatīvi un tiešām ēdienkarti nemaina. Ja padzird par veģetārieti, iestājas apjukums. :) Bet nu gan jau pie viņiem arī sāks domāt par veģetāriešiem vairāk, īpaši ja viņi vēlas piesaistīt pilsētai tūristus no dažādām pasaules valstīm.
Nedaudz par autoostām, jo nācās izmantot to pakalpojumus. Tajās viņiem ir tāda kā „drošības kontrole” - autobusu pieturas ir tādā kā ierobežotā teritorijā, kurā nevar tikt tie, kam nav biļetes.
Podgoricas autoostā kopā ar biļeti tiek izsniegts žetons. Ja nesaproti, ko ar to žetonu iesākt, autoostā ir vismaz viens speciālists, kas ir atbildīgs par palīdzēšanu žetonu ievietot automātā. J Tiklīdz esi ticis īpašajā teritorijā, ārā labāk neiet, jo žetona ta vairs nav, sanāk netiksi uz savu autobusu.
Ulcinj ir nedaudz savādāk, pieturas iežogo sēta ar slēdzamiem vārtiem. Dienā, kad devāmies atpakaļ uz Podgoricu, sētas vārtu atslēgšanas pienākumu pildīja ļoti atbildīgs vīrietis. Viņš sētu vaļā neatslēdza līdz brīdim, kamēr nebija palikušas 5 minūtes līdz autobusa atiešanai, lai arī pats autobuss jau stāvēja kādu laiku pieturā un bija gatavs uzņemt pasažierus. Vīrietis pret saviem pienākumiem izturējās ļoti atbildīgi. Tiem, kas bija aktīvāki un vēlējās ātrāk tikt autobusā, viņš ļoti enerģiski skaidroja, kāpēc nevar tik. Nesapratu daudz, bet vārdu apmaiņa bija liela.
Gandrīz aizmirsu – 29.augustā nosvinēju mazu jubileju - savu pirmo mēnesi Melnkalnē.
Atgriežoties no nometnes beidzot satikām tos kolēģus, kuri ir atgriezušies no atvaļinājuma. Diemžēl tikšanās ir īsa un viņi ir ļoti aizņemti ar gatavošanos apmācību kursiem. Tad nu mūsu vestie suvenīri un končas vēl stāv pie mums. Ņemot vērā viņu aizņemtību, pasniegsim tos tikai pēc 20.septembra.
PS. Manu vārdu šādi uzrakstīja meitene no Taivānas.
