Nobeigums

Kaut kā šodien uznāca vēlme atvadīties. Atvadīties no šī bloga un no EBD. Domāju, ka vairs neko šeit nepublicēšu, ja vien kāda tiešām spilgta atklāsme neradīsies. Esmu nogurusi, arī vairs nav entuziasma, tāpēc veikt ierakstus tikai rakstīšanas pēc vairs nevēlos, nav vairs spēka piešķirt notiekošajam šeit nelielu atrakstīvisma devu. 

Ir 1.jūnijs un sācies mans pēdējais EVS mēnesis. Jau domās atvados no šejienes, arī no mantām, lietām, grāmatām, kuras diemžēl šeit būs jāatstāj, ierobežotā bagāžas smaguma limita dēļ. Bet tas būtu mazākais. Man vienkārši ir nepieciešams šis laiks mierīgai apdomāšanai, kas tad īsiti ir noticies un piedzīvots tieši Melnkalnē. 

Šobrīd ir spēcīgs izjūtu mikslis, kas ir sajaucies tā, ka nevaru pat brīžiem saprast, kas tieši ir tas kas nosaka manu noskaņojumu - skumjas, prieks, dusmas, nesaprašana, bailes, nesaprašana, apjukums, zaudējuma vai ieguvuma sajūta..

Es atļaušos pamazām pabeigt savu EBD pirms tā faktiskām beigām, kaut, diemžēl, uzskatu, ka man, kā brīvrprātīgai, EBD nemaz nebija sācies.

Kā EBD projekts, tieši man, pārāk skaisti uzrakstīts bija, diemžēl.. realitāte atšķiras no papīra. Man netika pati sliktākā organizācija un projekts, bet vilšanās sajūta ir, īpaši par to, ka biju cerējusi, ka būs iespēja vairāk pielietot savas zināšanas un iemaņas, savā brīvprātīgā misijā..

Kā programma EBD, šī iespēja ir brīnišķīga un neatkārtojam, man tieši personiskā līmenī. Šobrīd vēl neredzu un nejūtu, kā šīs personiskais ieguvums atainosies manā profesinoālajā dzīvē, bet nākotnē noteikti to izjutīšu.

Tad nu tāpēc, saku atā, jums, kas sekoja līdzi maniem piedzīvojumiem un atklāsmēm. Paldies, jo īpaši par atpakaļ saiti, ko saņēmu, sajutu jūsu atbalstu.

Noteikti uz tikšanos Latvijā!

Lai visiem izdevusies vasara :)

Ilona

P.S. Jūlija sākumā būšu sasniedzama arī pa telefonu, būs atpakaļ mans veicais telefona numurs.

Tas, kas sakrājies - maijs

Sveiciens pēc ilgiem laikiem :)

Īsi mēģināšu uzskaitīt, kas sadarīts pa šo laiku hronoloģiskā secībā:

6.maijs "Faces of Podgorica" - mūsu projekts. Fotogrāfiju izstāde ar mērķi izstādīt Podgoricas viesu un iedzīvotāju fotogrāfijas, kurās attainots viņu skatījums, kas ir Podgoricas seja.

Lielākoties saņēmām cilvēku portretus, maz bija ainavu bilžu, bet tas iespējams, ka ideju uzvēra ļoti tieši. Bet to nepārdzīvojam, priecājamies, ka cilvēki sūtīja savas bildes. Kopumā izstādījām ap 50 fotogrāfijām no 13 cilvēkiem. Ņemot vērā, ka mūs biedēja ar cilvēku kūtrumu un atsaucību, domājam atsaucība, priekš šādas nebijušas akcijas šeit, bija laba.

Izstādījām bildes arī nebijušā veidā, šejieniešiem tas patika. Arī tas priecē :)

Izstāde:

9.-11.maijs "Štopošana". Ciemojās Baiba un Mārtiņš, EVS brīvprātīgie Ungārijā. 

9.maijā izrādīju viesiem Podgoricu, nekas īpašs - pilsēta kā pilsēta.  

Nākamā diena štopošana pa maršrutu: Podgorica - Cetinje - Lovcen nacionālais parks - Kotor.

Pasakaina diena, ar skaistiem dabas iespaidiem un kāpšanu dažāda augstuma kalnos.

Cetinje - Karaliskā Melnkalnes galvaspilsēta. Iekarots nelielais kalns no kura skats uz pilsētu. Pati pilsēta maza, bet patīkama un skaista. Šajā pilsētā ir galvenie karaliskie un vēsturiskie objekti. Ne visus nobildēju.

 

 Lovcen nacionālais parks. Bijām veiksminieki un tieši pirms parka tikām pie ceļiniekiem, kas arī devās uzkāpt Lovcen, t.i., apskatīt mauzoleju, kas uzcelts par godu vienam no valdniekiem Njegoš. Ceļš tikai nesen atvērts dēļ sniega, ko pa ceļam izbaudījām daudz.

Tikām arī izvesti ārā no nacionālā parka. Palikām kalna galā un priekšā mums serpentīnu ceļš uz Kotor, bet ar skaistu ainavu uz Kotoras līci. Šis ir vecais ceļš no Cetinjes uz Kotor. Vietējie maz izmantojot, bet tūristu autobusu iecienīts. Tad nu karsākajā sezonas laikā, gadoties, ka autobusiem paiet laiks, kamēr izmainās uz tā ceļa.
Mums vairs nebija izvēles, uzsākām gājienu uz Kotor. Izbaudījām to kādu laiku, pretī pat brauca mašīna ar Latvijas numuru, bet par vēlu to pamanījām un pepaspējām apstādīnāt.

Labums šķiet ir no tādiem nepopulāriem ceļiem, ātri tikām pie mašīnas, jo laikam jau cilvēki saprot, ja viņi nepalīdzēs, kurš tad.
                            Kotor līcis

                            Centieties saskatīt serpentīnus

Kotor - nebiju paredzējusi, bet pievienojos ciemiņiem un paliku uz nakti Kotor. Palikām vienā jaukā hostelī. Tagad to Kotor ir divi, līdz tam nebija neviena, ceļotājiem bija lielas problēmas.

Tad nu arī Kotor "iekarojām" kalnu, lai skatītu pilsētu naktī.

Nogaršojām zemenes, vēl tad tās nebija tik saldas, kā tagad ir.

Nākamā dienā devos atpakaļ uz Podgoricu, bet ciemiņi tālāk savā ceļojumā

12.maijs "Dzimšanas diena" Pelde saulē un jūrā. Ir stiprāks iedegums un āda tiek mainīta. Kopumā pasakaini mierīga diena. Izdzērām pa glāzei vīna un apēdām pa gabalam šokolādes kūkas, ko biju izcepusi jau iepriekšējā dienā.

Kultūras piedzīvojums. Kā jau esmu minējusi, šeit svarīgs ir vecums. Pirmo reizi teicu, ka man ir 31 gads :D.

Mēs štopējām no Bar uz Podgoricu. Mašīnā bija trīs puši - albāņi, vecākajam 29, precējies - trīs meitas un dēls. Tad nu pēc sava vecuma pateikšanas, pirmo reizi sajutos, ka tieku novērtēta, kā par vecu. Bet ne jau izskata ziņā, bet bioloģiski, tieši ģimenes veidošanai. Jā šeit ļoti svarīgs ir šis aspekts, īpaši albāņu vidū.

Bet šī sajūta man nesabojāja dienu, tikai lika smaidīt.

Jā, mašīnā bija trīs cilvēki un tikām paņemti vēl visi trīs štopotāji. Jā, mašīnas aizmugurē sēdējām četi cilvēki, triju vietā. Jā, šis noteikums tiek pārkāpts, bet tas šeit nevienu gandrīz neuztrauc. Kaut sodi esot piemēroti..

15.maijs "Biļetes". Nopirktas biļetes uz Latviju. Rīgā ielidoju 27.jūnija vakarā.

Tagad nu jāskata vēl cītīgāk darba sludinājumi. Paldies, tiem, kas padalās ar kādu informāciju par vakancēm :)

P.S. Jācenšas apskatīt šeit viss, kas vēl nav apskatīts :) vēl tikai 5 nedēļu nogales Melnkalnē, sestā jau Latvijā.

20.maijs "Pārgājiens". Pievienojāmies Montenegro Phototrekking  organizētajam pārgājienam LUKAVICA, KAPETANOVO I MANITO JEZERO. Kartē uz ziemeļiem no pilsētas Nikšic.

Facebook organizācijas lapā var redzēt bildes - tās tikai bardakā - noteikti īstās, kurās redzama narcišu pļava. Jā, tur ir narcišu pļavas. Jā, Melnkalnes ziemeļos īsts pavasaris, kura man pietrūka šeit pilsētā. Gan smaržu, gan smaržu ziņā. Sniegs arī vēl sastopams bija.

Manas bildes:

                   KAPETANOVO JEZERO

                      MANITO JEZERO

21.-22.maijs "Neatkarības diena". Šogad 6 gadi kopš Melnkalne ir neatkarīga.

Pirms 6 gadiem notika referendums/ vēlēšanas par Melnkalnes atdalīšanos no Serbijas. Ar 55,5% balsu PAR, Melnkalne kļuva neatkarīga. Kopš tā laika šīs divas referenduma dienas ir brīvdienas.

Tā kā šīs dienas bija lietainas, daudz no mājas neizgāju. Tik cik izgāju pa mūsu ielu līdz tuvējam veikalma, nekādu svētku sajūtu nemanīju. Karogu pie ēkām izkārtu arī nebija.

Cik jautāju - karoga izkāršana nozīmē atbalstīt opozīcijā esošo partiju. Tad nu sanāk, ka Zabjelo neviens neatbalsta opozīciju, vai arī nevēlas uz to norādīt.

Diemžēl šeit valsts svētki tiek asociēti ar politikas partijas atbalstīšanu. Jā, arī jautājot par vēsturi, nereti saņemu atbildi, ka par politiku neinteresējos un neko nezinu par to, ko jautā.

22.maijs "Eirovīzijas pusfināls". Melnkalne tāpat kā Latvija tālāk netika. Noskatījos tikai Rambo Amadeus uzstāšanos. Dziesma ir īsti šejienes garā, ja neesat redzējuši video, skataties šeit http://www.youtube.com/watch?v=QSx0WCiDzDE. Esmu jau atskatījusies, vismaz trīs reizes dienā, bez tā pa TV neiztika.

P.S. Kopīgs meiteņu izaicinājums - uzšūt kleitu Gaļinai. Mums nav šujmašīnas, šūšana ar rokām. :) Turat īkšķus par izdošanu, jo esmu tā kā galvenā šajā lietā.

Apdegums

        Melnkalnē ir iestājusies vasara, priekš ziemeļniekiem noteikti, nezinu kā priekš vietējiem.
        Šodien pirmo dienu divu nedēļu laikā ir apmācies un pavēs. Līdz tam gaisa temperatūra +26 līdz +29C. Man par strauju un arī par smagu šīs pārmaiņas. Jā žēlojos par karstu laiku.
        Īpaši, jo pirmajā karstajā dienā biju pilsētā Bar, pie jūras. Pilnīgi neienāca prātā doma, ka nepieciešams lietot krēmu pret apdegumu. Tad nu esmu nedaudz apdegusi. Kā arī ir nedaudz jūtīgs kakls un aukstumpumpas. Man jau šķiet, ka tas viss no straujas temperatūras maiņas.. manam organismam nepatīk strauji lēcieni.
        Bet tagad par patīkamo :) Aprīļa pēdējo nedēļu mēs EVS meitenes pavadījām Albānijā, pie jūras, Shengjin ciemā/mazpilsētā (nesapratu), netālu no Lezhe. Diemžēl laika apstākļi tad mūs nelutināja un bija lietains un drēgns. Nespēju saņemties pievienotis dažiem drosmīgajiem peldei jūrā. Bet laika apstākļi netraucēja izbaudīt semināru, kas gan vairāk bija kontaktu apmaiņas/ dibināšanas pasākums.
        Pa ilgiem laikiem šāda veida pasākumā patiešām labi. Noteikti  zinat, ka šajos pasākumos ir daudz Ice Bracking games un enerģaizeri, kas man īpaši neiet pie sirds. Kā arī aktīva skaļa runāšana šādos pasākumos ir nepieciešama. Šajos pasākumos parasti ļoti labi jūtas ekstraverti.
        Tā kā šis bija mans ceturtais šāda veida pasākums jau zināju ko gaidīt. Kā arī, man par prieku pasākumā piedalījās viens cilvēks, kas uzsvēra introvertu nozīmi un es sajutos atbalstīta momentos, kad no manis tika prastīta skaļa, jā tieši skaļa pat ne aktīva, līdzdalība.

       Nedaudz par introvertiem šeit http://www.ted.com/talks/susan_cain_the_power_of_introverts.html
       Vairāk šajā pasākumā ieguvu zināšanas tieši personiski sev noderīgas, pats galvenais - pozitīvas emocijas, jaunus paziņas un enerģiju.

       Tālāk, lai runā bildes

       Gandrīz visi mēs ar Shengjin mēru

      Jā, pabijām pie mēra, interesanta tikšanās, kas ilga tik ilgi, lai katrs mēs pateiktu kā mūs sauc un no kurienes esam un saņemtu atbildi, apmēram visi vienādu. Atbilde - es spēlēju pret n valsts izlases komandu vai biju treneris komandai, kas spēlēja pret n valsts izlases komandu. Mērs ir izbijis futbolists un futbola komandas treneris. Kaut ko teica arī par Latviju, bet kurš no variantiem ir pareizais, neatceros.
      Mēram bija jāsteidzas, jo kaut kāds ministrs bija atbraucis ciemos, lai novērtētu akciju "Pludmales tīrīšana". Šī akcija ilga pusdienu, pludmales viena daļa kļuva tīrāka, bet darāmā ir daudz.

 Hotelis Prezident un tā apkārtne. Varat redzēt, ka apmācies laiks un padrūmas bildes.

     

     

Interkulturālais vakars. Dažas dienas pēc bilžu savienošanas, man šķiet, ka Maķedonijas maizītes ir tomēr Bulgārijas maizītes.

Dažas piezīmes no Albānijas:
1) elektrības vadi, tā nu viņiem tur ir norma
2) Tirānā pieminekļi no vēstures, nav aklātā vietā, bet viegli atrodami
3) būvējot vai rekonstruējot māju, tiek izkārts karogs vai pakārta rotaļlieta vai lelle - tas pret ļaunu aci. Šeit piemērs - rotaļu lācis
4) bijām periodā, kad Albānijā ļoti lēti dārzeņi. Ja tur 1kg garšīgu tomātu maksāja ap 80centiem, tad MNE vēl jo projām 2eiro/kg. Melnkalne ir dārgākā valsts no visām Balkānu valstīm
5) cenrādis kafejnīcā/ krogā. Lēti. Sievietēm gan jārēķinās, ka kafejnīcās lielākoties uzturas vīrieši. Redzējām, labi ja vienu sievieti kafejnīcā uz vismaz 7 vīriešiem. Tā pati kopā ar pavadoni. Ļoti neērti iet vienai uz kafejnīcu, pat sieviešu bariņā.
6) Frizētavas - var atrast vēl arī šādas. Arī Podgoricā vēl ir pāris vietas, kur iekārtojums, stils un pat frizieres ir kā pirms 25 gadiem. Jā, arī lielākoties vīriešiem un sievietēm ir atsevišķas frizētavas.
7) augstāk bildēs - uz gandrīz visām mājām ir ūdens mucas, lai ūdeni sildītu ar saules enerģiju

Kopumā - pašiem Melknalniešiem ir lieli aizspriedumi pret Albāniju un cilvēkiem tajā. Īpaši, ja iet runa par štopēšanu šajā valstī.
Bet tie ir aizspriedumi, dodietes, izbaudiet un iepazīstiet šo valsti paši!

Lieldienu miers

Sveiciens, šoreiz lietains.
Jau kādu laiku līst, kā pa Jāņiem un  ir parasta darba diena pēc Lieldienām.
Attiecībā uz Lieldienām, šis gads bija īpašs ar to, ka  tās svienēju divas reizes un abas reizes ļoti patīkamā gaisotnē, ar kolosālām brokastīm dzīvoklī.

Katoļu/ Luterāņu Lieldienas - Kasias un Ilonas. Kopīgi pabrokastojām. Iepriekšējā dienā nokrāsojām olas, vienkāršas - sīpolu mizās. Es pat Lieldienu rītā piecēlos saullēktu skatīties, pirmo reizi mūžā. Neaizgāju gan meklēt strautu, kurā muti mazgāt. Sauli neredzēju, nav mūsu dzīvokļa logi uz austumu pusi. Bet gaišs sāka kļūt ap 5:40, ap 5:52 rīta putni sāka dziedāt, 6:20 jau bija pavisam gaišs.

6.aprīlī uzrīkojām vakaru Body project dalībniekiem par Lieldienu tēmu. (Body project jeb esi draugs jaunietim ar invaliditāti). Vakars izdevās vienkāršs, rotājumus gan neviens netaisīja :) pat vienkāršie īsti šķita viņiem par grūtu vai arī neierasti viņiem gatavot rotājumus. Patika gan viņiem veidot mazas skulptūras no mīklas. Poļu recepte - milti + sāls vienādā daudzumā + ūdens, lai sanāktu mīkla, konsistencē, no kuras iespējams sagatavot dažādas skulpūriņas. Oriģināli pēc tam tās izcep, bet nav ēdamas, sāls daudzuma dēļ. Jaunieši gan gatavoja tas, kas viņiem patika, maz kas izvērtās par Lieldienu tēmu, bet lai jau..

Visiem bija pārsteigums par mūsu visu trīs valstu tradīcijām, ticējumiem - pilnīgi izbrīnīti. Piemēri, Lieldienu rītā saule šupojas (Latvija, Igaunija), Poļi ēd gabaliņu Lieldienu koka (pūpols), lai būtu visu gadu veseli, ka Latvieši šūpojas, lai odi nekostu un olas ēd ar sāli, lai nemelotu. Pilnīgi nesavienojamas lietas priekš šejieniešiem.

Diemžēl par vietējām tradīcijām - ir/nav, kādas - neko no dalībniekiem neuzzinājām..
Izceptā Lieldienu plātsmaize pēc poļu receptes. Vietējiem šķita par saldu.. khm.. nav saprotama viņu gaume, šķiet viņiem nepatīk tas, kas nav viņu, jo: 1kārt - izmantojām viņu zapti, izvēle - visas ir saldas; 2kārt - viņu tortes šeit ir pat ļoti saldas.

Pareizticīgo Lieldienas - Galinas. Viņa tiešām pacentās, izcepa maizi un kulič (kulich) vienkāršo variantu. (nedaudz informācijas - http://www.russianseason.net/index.php/2010/04/russian-kulich-easter-bread/). Tikām arī pie svaigiem lociņiem, dillēm, tomātiem un gurķiem - nu tik debešķīgi smaržoja viss tas un  garšoja arī. Jā, šeit jau tiekam pie svaigajiem dārzeņiem.
Brokastu galds, ar kulich priekšplānā:

Citādi - Mēģinam katru nedēļu rīkot Filmu vakarus, atsaucība nav īsti liela. Nesaprotam arī, kas vietējiem patīk - šķiet vienkāršas filmas.. Kā arī īsti nevaram uzķert īstos cilvēkus, kuriem būtu interese vairāk par festivālu, ne grāvēju filmām. Pēdējās divas nedēļas nācās atcelt - lietus dēļ, jo filmas rādam zem klajas debess.

Gaidam arī vietējo sūtītās bildes ietvaros "Faces of Podgorica". Jau pāris cilvēku ir atsūtījuši, par to liels prieks. Prieks jo lielāks, ka šis cilvēks atsaucās uz mūsu plakātu, kas izlikts ielās.. Mūsu bosam bija ļoti liela skepse par mūsu iespējām piesaistīt cilvēkus.. ļoti ceram, ka mums izdosies parādīt, ka cilvēki ir ieinteresēti, vajag tikai piedāvāt iespējas.

No iesūtītajām bildēm sagatavosim izstādi, lai visi interesenti var nākt un skatīties, kā tad nu izskatās tā pilsēta iedzīvotāju acīs, kas ir svarīgs :) Man arī tas ļoti interesē, cerams nebūs daudz Millenium tilta bildes.
Plakāts:

Jau esat pamanījuši, ka rakstu mazāk, arī teikt nav tik daudz ko.. Notikumu ritms ir cits, jau pie daudz kā pierasts, nav pārsteigumu, nav jaunu iespaidu..

Tāpēc, necentīšos par visu varu kaut ko uzrakstīt. Ir mierīgs ritms, kaut šorbīd tomēr uzmācas bailes un nedrošība par to, ko darīšu pēc EVS.

Cenšos arī sktīties piedāvājumus Latvijas darba tirgū. Ja kāds ko zina vai pamana interesantu, droši padodat ziņu, izskatīšu piedāvājumus. :)

P.S. Jā, es šeit rakstu, bet es ļoti vēlos arī ko dzirdēt, kā jums tur sokas..  :)

Piezīmes

Piezīmes:

- valoda - Šķiet, esmu atradusi savu mācīšanās stilu, arī iedvesma parādījusies.

            Krievu valodas gramatika un tādējādi arī rakstība ir uzlabojusies. Par to man liels prieks.

            Melnkalniešu valoda - mums ir atradies skolotājs. Students, kas studē melnkalniešu valodu un tieši melknalniešu, nevis serbu. Cerības, ka tomēr šīs valodas pamatus apgūšu. Galvenais pašai arī piestrādāt.

- kurpes - izmisums, pat gatavība par tām iztērēt 80eiro! Izvēle: vai nu papēdis uz vismaz 10cm, derētu dejošanai skatlogos, bet tā nav mana sūtība šeit; vai nu laiviņas, kas manu pēdu padara ļoti vecišķu. Vēl visi veikali nav apstaigāti.. cerams, ko samērīgu atradīšu, neiztērējot visu savu mēneša kabatas naudu.

- filmu vakars ar rokdarbiem - Šobrīd ir bijuši trīs Filmu vakari vienas kafejnīcas dārzā. Tā kā filmas jau mums ir zināmas, mēs sākam domāt, ko to laikā darīt, lai nebūtu laiks izšķiests. Ideja rokdarbu pulciņš. Šaubas vai vietējie pievienotos, bet pašām priekš sevis. Vakardienas pildīju mājas darbu krievu valodā.

Atmiņās atsauca tos laikus, kad draudzene lasīja priekšā grāmatu un es šuvu un klausījos.. :)

- es un klausos mūziku! Tie, kas mani zina, zin, ka īsti mūziku neklausos, īpaši, kad strādāju. Šobrīd ir stadija, kad nu vairs nav kur.. esmu iegādājusies austiņas un noslēdzos savā pasaulē. Šejieniešiem ir ļoti skaļi balss tembri + viņiem patīk sarunāties no kabineta uz kabinetu, nepieceļoties no krēsla..

- ritenis. Šodien - 10km. Prieks, ka ir ritenis, kaut arī nežēlīgi smags. Ja pašā sākumā domāju, ka no tā atteikšos, tad tagad domāju ka nē. Ritenis iegūts no vienas valsts organizācijas, kurai ir to ir trīs. Mērķis - tos dot cilvēkiem par brīvu, lai tie braucot popularizētu riteņbraukšanu Podgoricā.

Ritenis ir tīri šeieniešu garā. Parasts sporta ritenis, kam piemontēta baterija, lādējama uz saules baterijām, un motors, piekūstot, lai ir iespēja to ieslēgt un nemīties. Problēma tāda, ka tas padara riteni ļoti smagu. Šorbīd esmu mazliet pietrejējusies uzstumt to pa ofisa 10 pakāpieniem, bet nevaru iedomātos to stumt uz dzīvokli pa 20 pakāpieniem. Pie tam, neesmu nekāda vājā.. Tad nu braukājos ar riteni pēc darba dienas beigām, izmetu  līkumu, atpūšos un kājām dodos uz dzīvokli. Otra lieta šejieniešu garā - tā baterija sabojājusies un nav salabota, to nevar uzlādēt.. Cerams pa šīm brīvdienām to salabos.

- pavasaris - šeit pilnā sparā notiek pavasara darbi. Cilvēki apkopj savus mazos dārziņus un vīnogulājus. Patīkami skatīties uz to rosību.. pilnīgi sakārojās. Tāpēc man vismaz sīpolloki aug uz palodzes.

 - koks - pamostoties no rītiem vēroju, kā aiz loga kokam lapas plauks. Šķiet pirmo reizi savā mūžā varu atļauties to darīt. :) Sāku sestdien, nedēļas beigās būs pavisam zaļš.

Vārda diena :)

Nedaudz ieskatam..

Svētdien bija vārda diena. Pavadīju vienatnē dienu, kaut bija plānots visiem EVSniekiem kopā.

Sestdien bijām izbraukumā uz netālo pilsētu Danilovgradu. Maza jauka pilsētiņa http://danilovgrad.me/files/turizam.htm, laiks kolosāls. Pikniks pie Zetas upes.

Pīlsētas kapsētā tika satikts suņuks. Cik sapratām no apkārtējiem, ka nevienam nepieder. Ieraudzījām ari viņam mammu, pēc nostāstiem, esot vēl kādi pieci kucēni kaut kur. Gan mamma, gan mazais izskatījās labi, šķiet, ka diemžēl suņu mamma "izlikta" no dzīves vietas īsi pirms mazos laidusi pasaulē. 

Dzima plāns, ka nepieciešams visus viņus nogādāt patversmē Podgoricā. Tas plāns tika plānots uz svētdienu, manu vārda dienu. Tā kā vēl bija jāsazinās ar patversmē strādājušiem brīvprātīgajiem, jānoorganizē transports, sapratu, ka mans plāns ar došanos pie jūras nav realizējams. Secināju, ka suņuku nogādāšana labākā vietā ir primāra lieta. Tad nu es svētdien mierīgi devos pastaigā viena pati. Izrādās pārējie ir bijuši ļoti samulsuši un nesapratuši, ko es plānoju. Man atkals viss bija skaids - es biju savus plānus mainījusi (jūru pret pastaigu vienatnē), bet pārējos nebiju iepazīstinājusi ar to plānu. Tad nu nedaudz jūtos vainīga un ceru uz pikniku šajā nedēļā kādā vakarā pie Morača upes. :)

P.S. Svētdien suņuki tika atrasti un nogādāti patversmē - mamma ar septiņiem mazuļiem. Galvenie organizatori tam visam Kasia ar Jurai. 

Mazliet vēl padalīšos ar to, kas piefiksēts.

Personīgie fakti:

- Jau kādu laiku atpakaļ piefiksēju, ka vairs neredzu atkritumus uz ielām, kā sākumā. Jau tik ļoti pierasts un aprasts, ka pilnīga norma.

- Ja EVS pirmajos mēnešos mans vārds bija "Awful", tad tagad "I don`t care". Izskatās, ka pie daudz kā esmu pieradusi un tiešām daudz kas mani vairs neuztrauc. Diemžēl tas atsaucas uz maniem darbiem.. tas ko nedaudz daru, arī priekš sevis, ir ar kļūdām.. Jāsaņemas..\

MNE fakti:
- Sports: Saprotu, ka pirmajā vietā futbols; nesaprotu kā īsti tiek dalīta otrā/ trešā vieta - basketbols/ ūdens polo.

Ūdens polo - Eiropas čempionātā, 2012.gadā, MNE ieguva sudraba medaļu. Pierādījums, tabula pašā lapas apakšā http://www.ecwaterpolo2012.com/tournament/competitio/
Tennis - fano par Novak Djokovic. Pārstāv Serbiju, bet dzimtas saknes pa viena vecāka līniju esot no Melnkalnes.
Sports ir ļoti populārs, un vēl populārāku to padara - likmju likšana. Spēļu zāles te nav tik daudz, cik šo bukmeikaru iestādījumu.
- Mašīnas: Balkānos ir parasts, ka pēc mašīnas numura noteiksi no kuras pilsētas esi atbraucis, t.i., mašīna reģistrēta. PG - Podgorica, KO-Kotor utt. - štopētājiem varētu palīdzēt saprast, kur mašīna dodas..
- Daudzdzīvokļu mājas: Mājām nav numerācijas, numurēti tiek "podjezdi". Arī dzīvokļiem numuru nav, jāiztiek ar dzīvokļa saimnieka vārdu un uzvārdu. Protams vārda esamība vēl nenozīmē, ka attiecīgais cilvēks arī dzīvo šobrīd tajā dzīvoklī.
- Sabiedriskais transports: Minēju jau intresanto sistēmu ar autobusu stacijām un barjerām. Šeit autobusu stacijas pilsētās izmanto tikai starp(lielo)pilsētu pārvadātāji. Podgoricas autoosta skaitās starptautiskā autoosta. Tad nu starp mazākām pilsētām un ciemiem tiek izmantoti lielākoties mirko autobusi. Būtībā mūsu pašu Rīgas mikriņu sistēma. Galvenais zināt pa kādām ceļu mikriņš dodas un aptuvenus laikus. Stāvi ceļa malā un tiks piestāts, tāpat arī izlaižot. Sapratāt - ir tikai gala pieturas, visā pārējā ceļa posmā "pietura pēc pieprasījuma".
Biļetes: Ja ir iespēja - izmantojiet šos mikro autobusus. Tie ir lētāki un neattiet no autoostām. Autoostā jāmaksā par izsniegto žetonu un sēdvietas rezervāciju.
Maksāšanas kārtība autobusos, ja iekāpjat kaut kur pa vidu: Lielajos parasti ir kasieris, kas pienāks pats klāt un iekasēs biļetes naudu, tas var notikt laika intervālā no Uzreiz līdz pat Pusstundai pēc iekāpšanas. Mikro autobusos parasti cilvēki maksā izkāpjot, retāk iekāpjot. Cena tajos saprotu ir vienāda neatkarīgi no iekāpšanas vietas.

P.S. Pārdomu jautājums par brīvprātīgo darbu. - Vai darbs, kas atbilst brīvprātīgā darba definīcijai, bet ir veikts, jo nespēj atteikt un pateikt "Nē", ir brīvprātīgais darbs?

P.S.2. Šobrīd (plkst. ~16.00) pilsētā ir + 25C. Neesmu gatava šādam karstumam - jāiet iepirkties :) Bet, patīkamajam laikam par godu, šovakar baudīsim nelielu pikniku pie Moračas upes.

Lai sākas pavasaris arī LV!

Dažas jaunas piefiksētas lietas

         Sveiciens!
         Sākšu ar to, ka pagājušo piektdien, 9.martā, bija pirmais mūsu organizētais (es vairāk kā piedeva, aktīvākie organizētāji citi) filmas vakars. Filma Suicide room http://www.imdb.com/title/tt1808454/

Kā jau pirmajā reizē, cilvēku nebija īsti daudz - padsmit. Šķiet, ka diemžēl lielākā daļa nesaprata par ko ir filma. Iespējams tāpēc, ka par daudz salikts vienā filmā, iespējams arī tāpēc, ka neviena no filmā attainotajām lietām, nav īsti aktuāla šeit. Tas tā, mēģināsim ar citām filmām iekarot vietējo interesi.

Tajā vakarā bijām arī izgājuši ielās. Secinājums - iespējams tāpēc, ka piektdienas vakars, bāri/ kafejnīcas tika slēgtas pulkstens trijos no rīta. Kā iesptājās trīs, izskanēja dziesmas pēdējie akordi, iestājās klusums, tika ieslēgta gaisma, DJ somu plecos un prom, un visi viesi ārā no tusiņu vietas. Ko darīt, devāmies proma arī mēs. Sapratām ka citās vietās tā pati situācija, jo uz ielas te pēkšņi daudz jauniešu. Laikam viņiem tāda tradīcija.

          Vakar vakarā devāmies uz mūsu darbu vadītājas dzimšanas dienas ballīti. Dzimšanas diena tika svinēta kafejnīcā. Viesi sēdēja un runāja pa maziem bariņiem, pazīstamie kopā. Bija neliela ieēšana, vīna/ alus malkošana, bet tā sēdēšana. Pati gavļniece piegāja parunājās ar viesiem un tas arī viss. Tika nopūsta svece tortē, netika nekāds kopējs apsveikums dziedāts/ skandēts.. vispār dīvaini. Pasēdēšana kafejnīcā pa draugu bariņiem.. Tā kā neesmu bijusi uz citām dzimšanas dienas svinībām, tad nu grūti teikt, ka tā būtu tāda liela parādība. Bet svinēt pasākumus kafejnīcās tas ir pabieži, vismaz no nostāstiem, kur un kā, kas svinēts.

         Šonakt bija pārdzīvojums. Ap plkst.: 2 naktī, mūs pamodināji skaļi un spēcīgi sitieni pie durvīm, ar prasību atvērt durvis. Tika klapēts un zvanīts arī pie kaimiņu durvīm. Labi, ka paspēju pa "actiņu" ieraudzīt, ka kāpņu telpā ir seši spēcīgi vīrieši, un durvis vaļā vērt nesteidzāmies. Pēc tam viņi pat paspēja nosegt "actiņu", lai nevarētu redzēt, kas ir atnākuši. Kamēr tomēr meklējām atslēgu, kaimiņiene atvēra durvis un laikam jau viņiem paskaidroja, ka mūsu dzīvoklī esam ārzemnieces. Viņi arī beigās savu prasību atvērt durvis pavadīja ar skaidrojumu "Atveriet, policija!". Viņi iegāja pie kaimiņiem, nezinam vai tika sasniegts ierašanās mērķis, bet prom aizgāja arī tikai seši cilvēki. Mans miegs bija iztraucēts, tāpēc jūtos šobrīd neizgulējusies.

         Tā mums šeit ir pavasaris, bet jau kuro dienu spēcīgs vējš. Vispār, šeit neesmu jutusi normālu patīkamu vēju, ja ir - tad spēcīgs. Šobrīd: vējš 11.8 m/s no ziemeļiem, temperatūra 12C.

         Lai pavasarīga nedēļa!

Pavasaris

Sveiciens visām sekotajām 8.martā!

         It kā šo dienu šeit aktīvi nesvin, vismaz pagaidām darbā no vīriešu kārtas pārstāvjiem neesam saņēmušas apsveikumus. Bet pašas ar mūsu vienīgo EVS puisieti jau vakar uzcepām torti un šodien svinēsim svētkus.

Tomēr ir, kas svin šos svētkus, puķu tirgotāji ir sasparojušies un netālais tirgus laukums ir pilns tirgotājiem un ziediem.

Citādi par to, kas ir noticies šajā īsajā laikā.

         Ir sācies pavasaris, šeit līdz pat + 17C, kolosāli. Tad nu jau sāk briest plāni brīvdienām - galvenais nepavadīt tās telpās.

         Pagājušo sestdien tikām uzaicināti uz vietējo pikniku. Pavadījām jauku dienu, ne par ko nebija jādomā - visu bija sarūpējuši vietējie draugi. Pirmo reizi tik laiski nosēdēju piecas stundas un baudīju to, ka viss tiek pasniegts burtiksi uz paplātes :)

        Pēc piknika cepām torti, jo nākamajā dienā bija paredzēts doties uz Herceg Novi pārstāvēt organizāciju pasākumā  - torte bērnu nama bērniem. Organizāciju pārstāvēju es un Juraj.

Svētdien pilsētā ieradāmies agrāk, lai varētu arī pabaudīt pavasari piejūras pilsētā.

         Toršu pasākums sākās plkst:15:00, ieradāmies pusstundu pirms oficiālā sākuma. Nāca daudz cilvēku ar tortēm, šķiet bija ap 70 dažāda izmēra tortēm, gan no NVO, gan pašvaldībām, gan privātām personām. Bērnu namā teica, ka esot ap 100 bērniem, vecumā, ko redzēju, no 2 līdz 16 gadiem.

         Nesapratu gan šī pasākuma tādu īsto labumu, jo diemžēl oficiāli tika tikai runāts 10 minūtes, nekādu priekšnesumu, ne no bērnu puses, ne viesu. Diemžēl sajūta bija vairāk par to, kā parādīt sevi TV kamerām vai parunāt radio. Tā kā mēs bijām vienīgie ārzemnieki, tad nu tikām arī nointervēti - pareklamējām ZID un EVS. Ap četriem, pēc vienas kūkas gabala notiesāšanas, devāmies prom.

          Ieskats toršu klāstā zemāk. Tā, kurai ar putukrēkjumu uzraksts ZID, ir mūsējā. Ja godīgi, pirmā pusminūte, bija šoks par mūsu necilo tortīti pārējo vidū. Pēc tam jau nomierinājos. Es paskatījos, ka daudzas bija izteikti zilas,rozā un pretīgi šķebinošo mākslīgo putukrējumu, vai iederētos kāzu svinībās, tad nomierinājos - mēs centāmies :) Tikai no pāris tortēm varēja redzēt, ka pašceptas, nevis pasūtītas vietējā ceptuvē vai pirktas tajās. Vismaz vienādās tortu kastes liecināja par vienas ceptuves peļņu. Salīdzināju ar mūsu kasti, kas bija taisīta no papīra kastu iepakojuma.. njā... :D

         Mazs sarkasms man ir par to pasākumu. Lai jau.. Nabaga bērni.. tās visas tortes noēst pāris dienās.. jūtu līdzi.. Kaut man jau šķiet, ka tie bērni vairāk ilgojās pēc sarunām un kontaktēšanos ar viesiem. Daži lipa klāt viesu un vēlējās runāties. Varēju būt uz pusi mazāk toršu, bet kāds kopīgs pasākums, rotaļas - nekā. Nē, bija gan nedaudz, kamēr viesi nesa tortes, tikai bērnu nama bērni un jaunieši dejoja pie turbo folka blakus telpā.. vai tiešām nebija bērnu mūzikas?!

          P.S. Izskatās, ka pametīšu serbu valodas apguvi. Sāku pievērsties krievu valodas rakstības pilnveidei ar Galinas palīdzību. Vismaz uzlabošu krievu valodas rakstības prasmes. (dīvaini to teikt pēc referenduma.. vai arī nav dīvaini..)

          Vispār, mani šeit nokaitināja viens vietējais. Nu izcēlās ar to, ka saprata, ka Baltijas valstīs nav krievu valoda un katrai valstij ir sava dažādā valoda - tas bija pozitīvi, man nekas nav pretī. Bet uz manu atbildi, ka zinu krievu valodu, bet tā nav mana dzimtā valoda, izteica kometnāru "bet tev īsti nepatīk runāt krievu valodā.. Es cenšos satiktajiem baltiešiem skaidrot, ka krievu valoda ir vēl viena valoda, ka valodas zināšanas tikai pilnveido cilvēku.." Es piekrītu tam, bet man šķiet, ka viņi nesaprot galveno, ka mums nav  problēmas ar krievu valodas zināšanām, bet daudziem krievu valodā runājošajiem ir problēmas ar tās valsts valodas apguvi, kurā viņi patstāvīgi dzīvo. Pēc šādiem komentāriem es kļūstu neiecietīgāka pret krievu valodā runājošiem cilvēkiem, kaut pirms tam nebiju tik negatīvi noskaņota.

Atgriešanās

Sveiciens visiem!

Esmu atgriezusies Podgoricā un ceļojums noritēja veiksmigi.
20.februāra pusnakts - Belgrada (ar lidmašīnu)
21.februāra vakars - Bijelo Polje (ar vilcienu)
22.februāris - Podgorica (ar autobusu)

        Prieks bija paciemoties Latvijā un satikt draugus, radus, kolēģus. :) Izbaudīt atvaļinājumu tieši mana brīvprātīgā darba viducī.

        Izrādās mans brauciens uz Latviju ir izvērties tieši tik labā laikā, ka mani var uzskatīt par veiksminieci. Uz Latviju tieši aizbraucu, kad tur beidzies lielais aukstuma periods un Melnkalnē tieši sācies lielais sniega un aukstuma periods.

        Pašā manu brīvienu sākumā saņēmu ziņu, ka manas meitenes ir iestrēgušas Bijelo Polje (Melnkalnes ziemeļu pilsētā, netālo no robežas ar Serbiju). Viņas devās no Belgradas uz Podgoricu no apmācībām, kurās mēs visas piedalījāmies. Viņas šajā pilsētā iestrēga uz veselām 10 dienām. Tad nu viņas Podgoricā atgriezās tikai 2 dienas pirms manis. Piedzīvojums!

         Sniega Melnkalnā esot bijis pāri pārēm, ļoti daudz, ka bija izsludināta ārkārtas situācija. Uz vairākām dienām ceļi slēgti visā valstī. Arī Podgoricā, kurā parasti sniegs labi ja divas dienas, jau kopumā gandrīz mēnesi ir. Šobrīd siltā saule to kausē, labi, ka saule arī ātri izžāvē ceļus, citādi būtu plūdi. Moračā arī ūdens daudz satecējis.

         Tad kad es atgriezos uz šejieni, vilciena, uz Podgoricu, gala pietura bija Bijelo Polje. Pēdējais autobus tajā vakarā uz Podgoricu bija nokavēts. Ceļš uz galvaspislētu slēgts no vakara septiņiem līdz rīta arī pamēram septiņiem. Tad nu es arī izbaudīju vienu nakti Bijelo Polje. Bet tā bija tikai viena nakts un nākamā rītā ar pirmo autobusu devāmies uz Podgoricu.

         Nezinu, kāda situāciju tur ir šobrīd, bet sniegs kūst.. uz pavasari būs jau labāk. Grūti gan tagad pierast pie tā, ka pa dienu biezajā ziemas jakā karsti, bet pēc saules norietēšanas, bez jakas būtu auksti.

Gaidām pavasari!

          

Ciemošanās

Ceturdien visi lidojumi notika veiksmīgi. Esmu mājās un baudu tā saucamo atvaļinājumu.

Ar tiem, kuriem jau ir norunātas tikšanās, viss paliek kā plānots, vismaz no manas puses.

LV telefona numurs man ir uz laiku atslēgts, tad nu droši vien iegādāšos kādu priekšapmaksas karti, lai pirms tikšanās vēl sazinātos ar jums.

Uz tikšanos :)

Sniegs

Sveiciens!

$o ierakstu veicu no Belgradas, kur esam visas triis ieradu$aas uz videejaa terminja apmaaciibaam.

Taa kaa esmu slinka stiept PC, tad saveejo liidzi nepanjeemu, bet izmantoju meitenju, PC kur nav LV rakstiibas - atkal buus jums jaiztiek ar $aadi rakstiitu tekstu.

Taa kaa ir briivs briidis, veeleejos padaliities ar iespaidiem par sniegu un puteni $eit. Varbuut ko zinjaas arii dzirdeejaat.

Mans piedziivojums saakaas Podgoricaa, ar ljoti skaistu sniegotu tre$dienas vakaru.. Sniegs bija priek$ Podgoricas ljoti daudz 27cm, sasniega vienaa peecpusdienaa. Pilseeta, ne iedziivotaaiji tam nebija gatavi . Daudz kaajaam gaajeeju, jo ar ma$iinas daudziem nav piemeerotas ziemai, un tak$i aiznjeimti. Arii mums aiznjeema ilgaaku laiku, kaa parasti, gaajiens liidz ofisam. Bet cerutdiena pati par sevi bija ok, sniegs kaa jau sniegs, bet priek$ mums viss normaali. Vakaraa veel ljoti skaisti sniga.

Piektdiena, tre$dienas un ceturdienas sniegs uz ielaam un lietus.. diena peleeka. Taksi izsaukt nav iespeejams, visi aiznjemti. Tad nu taa arii palikaam dziivoklii. Labi, ka palikaam, jo pusee, varbuut lielaakaa daljaa pilseetas, elektriibas nebija, tai skaitaa, ofisaa un muusu dziivoklii. No kaadiem diviem dienaa liidz septinjiem vakaraa. Tad nu lielaako dalju $aa laika noguleejaam zem segaam paliidu$as. 

Sestdiena neko labaaka pilseetaa, bet vismaz ar elektriibu. Laika kliedee$anai, tika sariikots kachamakas vakars (kachamaka - nacionaalais eediens, ne tikai Melnkalnee, bet arii citaas Balkaanu valstiis) Saak gatavot kaa kartupelju biezputru, izvaariitos kartupeljus gan miica putraa kartupelju vaariitajaa uudenii, pievieno baltos kukuriiza miltus, nedaudz pavaara. Tad visu atkal miica kopaa, pievieno "stari sir" (arii nacionaalais), nedaudz sviestu. Visu ciitiigi miica putraa. Eed ar jogurtu. Gar$iiga sanaaca, bet maz var apeest, smags eediens.

Tai pat laikaa, valsts ziemeljos gan sniegs liidz 2 metriem, putenis. Satiksmes autobusii iestigu$i, arii tika atcelti..  Pa briivdienaam, mums bija plaanots doties uz Zabljak baudiit ziemas priekus. Stihijas deelj nesanaaca, gan jau citu reizi.

Njemot veeraa, ka otrdien (riit) mums ir apmaaciibas Belgradaa, noleemaam uz Belgradu doties ar vilcienu. (parasti iesaka ar autobusu, jo tas aatraaks un parasti nekavee, vilciens vienmeer kaveejot). Tika arii nolemts izmeegjinaat braucienu pa nakti, guljamkajiitee. Taa bija laba doma, jo vismaz brauciens miegaa bija mieriigaaks. Gala pieturaa nonaacaam tikai 3h veelaak peec palaanotaa, bet tas nekas, jo tas bija plkst 9:30 no riita, nebija jaadomaa, ko se$os no riita dariit.

Apmaaciibas notiek pilseetas nomalee, kur jaatiek ar tramvaju nr.3, to nogaidiijaamies (arii citi apmaaciibu daliibnieki esot nogaidiiju$ies), nosalaam, devaamies iedzert kafiju un sasildiities. Pie informaacijas biroja noskaidrojaam, ka tramvajs Nr.3, ir atcelts sniega deelj. Vismaz ieteica citu variantu, kaa nokljuut, kur mums jaatiek. Nokljuvaam ar diviem citiem sabiedriskaa tranporta liidzekljiem, ap 12 dienaa. Ne par vienu braucienu nesamaksaajaam. Ne kioskos, ne pie vadiitaaja biljetes iegaadaaties nevareeja. Vinjiem paarejas posms no kompostreejamaam biljeteem uz elektroniskajaam biljeteem. Taa kaa vadiitaaji tika noraadiija, lai seezjam mieriigi, braucaam pa "zakji", kontroli nesatikaam.

$obriid arii ciitiigi sekoju zinjaam liidzi, kas notiek Belgradas lidostaa. $odien visi lidojumi esot notiku$i, galvenais, lai tie notiktu arii ceturdien un savlaiciigi. Arii paareejaas lidostaas.

Taadi pagaidaam mani piedziivojumi ar stijiu $eit.
Lai miieriiga nedeelja un sals atkaapjas!

Pārsteigums

Pārsteigums!

Strādājam katra pie sava datora un te pēkšņi tiekam iepazīstinātas ar mūsu jauno EVS biedru - puisi no Slovākijas. Nu ko mūsu "tri of fantastikos" klubiņam pievienojas jauns biedrs..
Pagaidām viņš dzīvos ofisa pirmajā stāvā. Mums tika solīts, ka tik sameklēts cits dzīvoklis mums visiem viens. Gaidīsim..

Pārsteigumiem pilnu atlikušo nedēļu!

Slinkums un Budapešta

         Ir pirmā darba diena Jaunajā gadā. Nemaz tā nešķiet. Mazliet skumīga - diemžēl. Varbūt tāpēc, ka pēc ceļojuma, kurā iegūtas pozitīvas emocijas, un tagad tāda kā atgriešanās realitātē.
         Precizējums, nu jau ir pagājusi pusotra nedēļa, kā sāku rakstīt šo ierakstu. Gribas norakstīt uz aizņemtību, bet diemžēl godīgi - slinkums. Varbūt vairāk panīkums. Gaidu atvaļinājumu, esmu nopirkusi biļetes uz LV un nu skaitu dienas līdz nolaidīšos Rīgas lidostā. LV būšu no 10.-20.februārim, daudz jau kas ir saplānots, ko darīt LV :). 
          Tad nu ņemot vērā šo panīkumu un diemžēl arī ar domām - ko es īsti šeit daru - raksta tapšana ir ievilkusies. Nav jau tik drūmi, kā izklausās. Nenožēloju, ka esmu paņēmusi šo gadu sev un devusies izmēģināt savus spēkus citā valstī. Drūmums izpaužās vairāk tajā, ka nesaprotu kā iestrādāties organizācijā. Nesaprotu darba ritmu, haosu, prioritātes.. Sajūta, ka atsēdēts tiek velti.. Vairāk iniciatīvas... Bet, ja iniciatīvu atbalsta tikai, lai to atbalstību, un īsti to nevienam nevajag, jo nav laika ar to ņemties, tad iniciatīva noplok.
        Katrā gadījumā iepaidi, ceļojumi.. viss tas ir priekš manis :) un vēl tikai pusgads kā to izmantot.. Pavasaris priekšā - pats labākais laiks ceļojumiem šeit.

Mana šā brīža apņemšanās ir variāk laika veltīt sev un jau domāt par to, ko darīšu atgriežoties LV pēc projekta.

        Diemžēl ar to visu, arī ar Jaunā gada brīvdienām, ir sajucis mans dienas režīms, ceļos regulāri pirms 10, kas nozīmē, ka ofisā ierodos vismaz ar stundas novēlošanos.. Ha.. sāku domāt vai maz ir tik "diemžēl" priekš manis..
        Atgriežoties no Budapeštas, uzzināju, ka februārī mums pievienosies vēl viens EVSnieks - puisis no Slovākijas. Organizācija pat nezina, kur viņš dzīvos. (Jau sākam iedomāties, kā viņš dzīvos mūsu dzīvoklī, kur ir viens brīvs dīvāns, mūsu virtuvē/ viesistabā. Varat vēlreiz noskatīties video par dzīvokli. Ja ne dzīvoklī, tad izskatās vieta viņam tiks atvēlēta ofisa pirmajā stāvā, kur mēs dzīvojām pirmo mēnesi. Tad jau redz.. :))

          Tad nu par šī ieraksta patīkamo daļu, ceļojumu uz Budapeštu. Ceļoju viena pati, baudīju vienatni un to, ka varēju iet kur un kad pati vēlos. :) Sāku domāt vai nepārvērtīšos par galīgo vienpati.. tik labi bija nedomāt ne par viena cita vēlmēm, kā tikai par savējām..
         Ceļojumu sāku 6.janvāra rītā, dienā, kad vietējie gatavojās Ziemassvētku vakaram. Ja arī pirms tam rakstīju, ka nav Ziemassvētku tradīciju, tomēr tās ir. Šķiet sanāca runāt tikai ar cilvēkiem, kas neseko tām līdzi. Protams, tās šeit ir arī mainījušās un mūsdienu svinēšanas veids netiek citviet atbalstīts. Mēģināšu īsumā izstāstīt.
         Pāris dienas pirms svētku vakara, pilsētā tika pārdoti Badnjak (http://en.wikipedia.org/wiki/Badnjak_(Serbian), ar kuriem tika rotātas mājas, sētas, mašīnas. Ziemassvētku vakarā šie zari (Ziemassvētku koks; parasti tas ir mūsu ozols, tikai nedaudz savādāks), tiek sadedzināti. Viena daļa šo dedzināšanu veic pie baznīcas, vienā lielā ugunskurā. Esot arī tradīcija, ka pirmais kas liek savu koku ugunskurā, ir īpašas ģimenes pārstāvis vai baznīcas galva (paskatieties bildi linkā par Badnjak). Pēc tam tiek šauts gaisā. Ja agrāk esot bijis tikai viens šāviens, tad pāris gadus atpakaļ ticis šauts uz nebēdu. Tā kā ir bijuši arī upuri, tad šaušana pēdējos gados ir aizliegta. Bet kaut kur šī tradīcija tiek ievērota..
          Viens no mūsu mājas balkoniem izrotāts ar Badnjak

         Ap ugunskuru tiek dejota tradicionālā deja Oro, gan ne pilnībā, bet tomēr. Informācija par deju atrodama http://en.wikipedia.org/wiki/Culture_of_Montenegro.  Diemžēl tikai Oro dejas paraugu nekur netradu, visur ir kopā ar citām dejām.
         Ņemot vērā to, ka biju ceļā, Ziemassvētku vakara tradīcijas izjutu tikai vienu reizi pa autobusa logu, kad pie vienas mājas tika kurināts ugunskurs. Arī Belgradā, kur tikai retā kafejnīca, ēdnīca bija atvērta. Tā gribējās pavakariņot, bet nācās pārtikt no 7day`s. Kā arī pa ceļam uz Belgradu, man autobusā blakus sēdēja viena runīga sieviete, kura sazvanījās ar saviem radiem/ draugiem un novēlēja tiem priecīgus svētkus un jauku Ziemassvētku vakaru. Protams, ja tas būtu tikai tas, bet tika izrunātas vēl visādas privātas lietas, tikšanās, pie tam gari un palaši viens un tas pats ar dažādiem cilvēkiem. Viens no viņas mīļākajiem teicieniem "Mačka mala" tika skandēts bieži. "Mačka mala" aptuvenais tulkojums "Mazais kaķis", tas tiek lietots kā vispārīgs mīļvārdiņš. Es domāju, ka traka palikšu no viņas "Mačka mala"..
         Pa ceļam gada laiku maiņas

          Brauciens vilcienā no Belgradas uz Budapeštu bija ok. Nekāda vaina, nedaudz arī pagulēju. No rīta nedaudz pēc 6 ierados Budapeštā. Vēl tumšs.. sapratu, ka kaut kā vēl pastaigāties pa rīta tumsu vēl negribās. Tad nu mani izglāba McDonalds, lai arī Budapeštas vilciena stacija atrodas skaistā ēkā, iekštelpas ir diezgan sliktā stāvoklī un arī kafejnīca vēl nebija atvērtas. Kaut kā sapratu, ka McDonalds man palīdz aprast ar situāciju un aklimatizēties. Tas man arī palīdzēja Belgradā.. Kaut kā pazīstama un zināma vieta.. Arī Cossta caffe labi izlīdz šajos gadījumos...

Kelleti stacija rīta agrumā

   
        Pirmās trīs ceļojuma dienas pavadīju Budapeštā. Nakšņoju hostelī, nebija daudz viesu, tad arī tur baudīju savu vienatni. Pa pilsētu daudz pastaigājos, tūristu maz, kas mani priecēja. Laiks bija pavasarīgs, saule sildīja, putni čivināja, bet vējš gan bija  brīžiem ass.
        Biju patīkami pārsteigta par to, ka pilsētā uz katra ielas stūra ir ielas nosaukums. Ar karti nekādu problēmu atrast visu, ko vēlies. Nekādu īpašu piedzīvojumu nebija, bildes droši vien daudz jau esat redzējuši arī citur vai paši bijuši, bet zemāk ir manas.
         Savas pastaigas sāku paagri, ap 9, cilvēkus maz redzēju ielās, kā nekā brīvdienas, tikai tos, kas pastaidzināja savus četrkājainos draugus.. Protams nācās saskarties ar saimniekiem, kas viņu valodā noteikti skaidroja, ka tas suns jau nekož.. lielākā daļa šo četrkājaino draugu tika palaisti izskrieties un viņiem interesēja garāmgājēji.
Labi, ka nesanāca šādi

         Īpaši pirmajā dienā, saskāros ar valodas problēmām. Manas smadzenes strādāja režīmā, ka esi citā valstī, bet diemžēl tās visu laiku atradās Melnkalnē. Konkrēti, gribēju būt pieklājīga un teikt vietājā valodā Paldies, bet sanāca "Hvala" (Serbiski). Protams ukrainiski jau nezināk, kā ir paldies.. un angļu valodu jau manas smadzenes neakceptēja attiecībā uz šo pieklājības vārdu. Tad nu gāju un automātiski teicu visur Hvala.. tikai pēdējā dienā pāris reizes sanāca "Thank you".
         Lietas, kas man patika pilsētā:
                                Stiklotais dzīvoklis

                                 Tramvaji

                                Stāvlaukums

                                Ielas, kurās faktiski nav cilvēku

                                 Ķīmija

                                Vārnu ligzdas

                               Gatavība visiem svētkiem

                               Rīta saule

                              Skrienamā taciņa Margaritas salā

 

                                 Baloži

                       Millennium parks ar Scodak palotaja http://www.csodakpalotaja.hu/  Šeit ir iespēja radošā veidā pamācīties fizikas un ķīmijas likumus. Rīgā arī ir šāda iespēja, tikai telpas ir mazākos izmēros, sk. http://www.pagrabi.lv/images/lv/1parmums/index.html

                         Karstvīnss

                                
                     Nedzīvie kraukļi vilciena stacijas uzgaidāmajā telpā -baloži viņiem nepiegrieza nekādu vērību

                            Ir stārķi, kas ziemo Margaritas salā

              
                               Tirgus, tiks pasakaini tīrs, skaists, košs un smaržīgs

                 Parasta pilsēta:

                Tilti

 

                      Tūrisma apskates objekti

          Pēc Budapeštas devos uz Debrecenu, kur apciemoju Baibu, kas tur ir savā EVS misijā. Man tā laime bija viņu apciemot pēc viņas ciemošanās Latvijā. Tad nu tiku pie gardumiem, kā rupjmaizes, siļķes, kūpinātas gaļas, Kāruma biezpiena sieriņiem.. Nebiju domājusi, ka ēdīšu to visu ar tik lielu baudu. Paldies vēlreiz Baibai :)

           Neliels ieskats Debrecenā

                         Universitāte

                          Ezers

                   Tā tālākā zīme, kas brīdina par to, ka var tikt izsists mašīnai logs

                      Uzmani kabatas!

           

           Pašu pēdējo apskatīju Tokaju. Jauka mazpilsēta. Biju gan nogurusi un ar somām, tāpēc pastaiga izvērtās ne tik gara, kā biju plānojusi, bet ieskatu guvu. Protams, iegādājos arī saldo Ungārijas vīnu.

           Lai no vilciena stacijas nokļūtu pie mājām, kur tiek tirgots vīns, jāšķērso dzelzceļa sliedes. Ceļa gājējiem protams nav, bet tas netraucē cilvēkiem šķērsot sliedes..

                Neliela atpūtas vieta no kuras vērot pilsētu. Man gadījās tur būt tajā brīdī, kad to par tikšanās vietu bija izvēlējies viens pārītis. Kādu laiku viņus patraucēju izbaudīt vientulību.

          Jaunieši Tokajā. Nezinu vai tagad Latvijā jaunieši uzvedas līdzīgi, sen nav redzēti. Mūzika protams no telefona.

     

         Atpakaļceļš uz Podgoricu bija mierīgs. Vilcienā no Budapeštas uz Belgradu iekārtojos kupejā. Man pievienojās viena sieviete no Belgradas. Mazliet parunājām. Uz manu informāciju, ka cenšos apgūt serbu valodu, saņēmu "polako, polako". Īpaši EVS sākumā tas tika dzirdēts bieži un arī citi EVS cilvēki šeit to pieminēja, kā vienu no biežāk dzirdētajiem vādiem "polako - lēnām". No sākuma tiešām grūti pieņemt šo stilu, bet šķiet nedaudz jau esmu apradusi.
          Kaimiņu kupejā nakšņoja divi puiši no Argentīnas. Viens no tiem angliski ne bum bum, otrs studē Madridē jau 5 mēnešus, vismaz zināja angļu valodu. Viņu galamērķis Grieķija. Es jau tā ļoti diži neplānoju savus ceļojumus, atstāju kaut ko uz vietas izlemšanai, bet tie puiši vispār neko nebija plānojuši un skatījuši. Belgradā ieradās, ne zināja hoteli, kur doties, ne karti ko skatīt, ne kā labāk no Belgradas doties uz Grieķiju. Nu ļoti bezpalīdzīgi izskatījās. Prasīja padomu man.. njā.. kaut kādu devu, nezinu vai viņiem palīdzēja. Nu es ceru, ka viņi tomēr veiksmīgi nokļuva līdz Grieķijai. Man kaut kā nebija lielas vēlēšanās ar viņiem ķēpāties, jo viņi pat nezināja, ko īsti vēlas.. es pat gribot nevarēju daudz palīdzēt. Tad nu parādīju, kur naudu apmainīt, kur tramvajs un devos iegādāties autobusa biļetes. Bez tam viņiem naktī vilcienā tika nozagts portatīvais dators. Nekas patīkams, bet nu nav jau prāta darbs nolikt datoru  uz somu plaukta pie pašām kupejas durvīm un pašiem saldi gulēt.
          Tad nu laikam jau karma nostrādāja, jo iegādājos tuvāko biļeti un tiku pie tik draņķīgas pārvadātāju kompānijas.. 12h ilga ceļs (parasti 10h) + sliktā autobusā, kamēr iesila + nācās klausīties Turbo folck.. Ņemto to visu vērā uz Podgoricu devos ne visai optimistiskā noskaņojumā.

        Vēl viens diemžēl - šobrīd grūti savākties valodas apguvei. Slinkums, esmu nolaidusies.. arī šis bloga ieraks un iepriekšējais, tapa ilgā laika periodā.

SAŅEMIES ILONA, SAŅEMIES!

        P.S. Nedaudz no serbu valodas - pagaidām pats interesantākais vārds, kas apgūts "veverica - vāvere" Kāds pārsteigums!

        P.S.2 Nesaprotu, kur man vienmēr sanāk tik gari visu aprakstīt. Ne velti skolas laikā domrakstos bija labas atzīmes, vismaz literārā daļā. Gramatikas daļā 90% gadījumu gan bija jālabo atzīme uz sekmīgu. Nezinu vai literārā daļā vēl joprojām esmu tik pat sekmīga, bet gramatiskā daļā noteikti.