Ir pirmā darba diena Jaunajā gadā. Nemaz tā nešķiet. Mazliet skumīga - diemžēl. Varbūt tāpēc, ka pēc ceļojuma, kurā iegūtas pozitīvas emocijas, un tagad tāda kā atgriešanās realitātē.
Precizējums, nu jau ir pagājusi pusotra nedēļa, kā sāku rakstīt šo ierakstu. Gribas norakstīt uz aizņemtību, bet diemžēl godīgi - slinkums. Varbūt vairāk panīkums. Gaidu atvaļinājumu, esmu nopirkusi biļetes uz LV un nu skaitu dienas līdz nolaidīšos Rīgas lidostā. LV būšu no 10.-20.februārim, daudz jau kas ir saplānots, ko darīt LV :).
Tad nu ņemot vērā šo panīkumu un diemžēl arī ar domām - ko es īsti šeit daru - raksta tapšana ir ievilkusies. Nav jau tik drūmi, kā izklausās. Nenožēloju, ka esmu paņēmusi šo gadu sev un devusies izmēģināt savus spēkus citā valstī. Drūmums izpaužās vairāk tajā, ka nesaprotu kā iestrādāties organizācijā. Nesaprotu darba ritmu, haosu, prioritātes.. Sajūta, ka atsēdēts tiek velti.. Vairāk iniciatīvas... Bet, ja iniciatīvu atbalsta tikai, lai to atbalstību, un īsti to nevienam nevajag, jo nav laika ar to ņemties, tad iniciatīva noplok.
Katrā gadījumā iepaidi, ceļojumi.. viss tas ir priekš manis :) un vēl tikai pusgads kā to izmantot.. Pavasaris priekšā - pats labākais laiks ceļojumiem šeit.
Atgriežoties no Budapeštas, uzzināju, ka februārī mums pievienosies vēl viens EVSnieks - puisis no Slovākijas. Organizācija pat nezina, kur viņš dzīvos. (Jau sākam iedomāties, kā viņš dzīvos mūsu dzīvoklī, kur ir viens brīvs dīvāns, mūsu virtuvē/ viesistabā. Varat vēlreiz noskatīties video par dzīvokli. Ja ne dzīvoklī, tad izskatās vieta viņam tiks atvēlēta ofisa pirmajā stāvā, kur mēs dzīvojām pirmo mēnesi. Tad jau redz.. :))
Precizējums, nu jau ir pagājusi pusotra nedēļa, kā sāku rakstīt šo ierakstu. Gribas norakstīt uz aizņemtību, bet diemžēl godīgi - slinkums. Varbūt vairāk panīkums. Gaidu atvaļinājumu, esmu nopirkusi biļetes uz LV un nu skaitu dienas līdz nolaidīšos Rīgas lidostā. LV būšu no 10.-20.februārim, daudz jau kas ir saplānots, ko darīt LV :).
Tad nu ņemot vērā šo panīkumu un diemžēl arī ar domām - ko es īsti šeit daru - raksta tapšana ir ievilkusies. Nav jau tik drūmi, kā izklausās. Nenožēloju, ka esmu paņēmusi šo gadu sev un devusies izmēģināt savus spēkus citā valstī. Drūmums izpaužās vairāk tajā, ka nesaprotu kā iestrādāties organizācijā. Nesaprotu darba ritmu, haosu, prioritātes.. Sajūta, ka atsēdēts tiek velti.. Vairāk iniciatīvas... Bet, ja iniciatīvu atbalsta tikai, lai to atbalstību, un īsti to nevienam nevajag, jo nav laika ar to ņemties, tad iniciatīva noplok.
Katrā gadījumā iepaidi, ceļojumi.. viss tas ir priekš manis :) un vēl tikai pusgads kā to izmantot.. Pavasaris priekšā - pats labākais laiks ceļojumiem šeit.
Mana šā brīža apņemšanās ir variāk laika veltīt sev un jau domāt par to, ko darīšu atgriežoties LV pēc projekta.
Diemžēl ar to visu, arī ar Jaunā gada brīvdienām, ir sajucis mans dienas režīms, ceļos regulāri pirms 10, kas nozīmē, ka ofisā ierodos vismaz ar stundas novēlošanos.. Ha.. sāku domāt vai maz ir tik "diemžēl" priekš manis..Atgriežoties no Budapeštas, uzzināju, ka februārī mums pievienosies vēl viens EVSnieks - puisis no Slovākijas. Organizācija pat nezina, kur viņš dzīvos. (Jau sākam iedomāties, kā viņš dzīvos mūsu dzīvoklī, kur ir viens brīvs dīvāns, mūsu virtuvē/ viesistabā. Varat vēlreiz noskatīties video par dzīvokli. Ja ne dzīvoklī, tad izskatās vieta viņam tiks atvēlēta ofisa pirmajā stāvā, kur mēs dzīvojām pirmo mēnesi. Tad jau redz.. :))
Tad nu par šī ieraksta patīkamo daļu, ceļojumu uz Budapeštu. Ceļoju viena pati, baudīju vienatni un to, ka varēju iet kur un kad pati vēlos. :) Sāku domāt vai nepārvērtīšos par galīgo vienpati.. tik labi bija nedomāt ne par viena cita vēlmēm, kā tikai par savējām..
Ceļojumu sāku 6.janvāra rītā, dienā, kad vietējie gatavojās Ziemassvētku vakaram. Ja arī pirms tam rakstīju, ka nav Ziemassvētku tradīciju, tomēr tās ir. Šķiet sanāca runāt tikai ar cilvēkiem, kas neseko tām līdzi. Protams, tās šeit ir arī mainījušās un mūsdienu svinēšanas veids netiek citviet atbalstīts. Mēģināšu īsumā izstāstīt.
Pāris dienas pirms svētku vakara, pilsētā tika pārdoti Badnjak (http://en.wikipedia.org/wiki/Badnjak_(Serbian), ar kuriem tika rotātas mājas, sētas, mašīnas. Ziemassvētku vakarā šie zari (Ziemassvētku koks; parasti tas ir mūsu ozols, tikai nedaudz savādāks), tiek sadedzināti. Viena daļa šo dedzināšanu veic pie baznīcas, vienā lielā ugunskurā. Esot arī tradīcija, ka pirmais kas liek savu koku ugunskurā, ir īpašas ģimenes pārstāvis vai baznīcas galva (paskatieties bildi linkā par Badnjak). Pēc tam tiek šauts gaisā. Ja agrāk esot bijis tikai viens šāviens, tad pāris gadus atpakaļ ticis šauts uz nebēdu. Tā kā ir bijuši arī upuri, tad šaušana pēdējos gados ir aizliegta. Bet kaut kur šī tradīcija tiek ievērota..
Viens no mūsu mājas balkoniem izrotāts ar Badnjak
Ap ugunskuru tiek dejota tradicionālā deja Oro, gan ne pilnībā, bet tomēr. Informācija par deju atrodama http://en.wikipedia.org/wiki/Culture_of_Montenegro. Diemžēl tikai Oro dejas paraugu nekur netradu, visur ir kopā ar citām dejām.
Ņemot vērā to, ka biju ceļā, Ziemassvētku vakara tradīcijas izjutu tikai vienu reizi pa autobusa logu, kad pie vienas mājas tika kurināts ugunskurs. Arī Belgradā, kur tikai retā kafejnīca, ēdnīca bija atvērta. Tā gribējās pavakariņot, bet nācās pārtikt no 7day`s. Kā arī pa ceļam uz Belgradu, man autobusā blakus sēdēja viena runīga sieviete, kura sazvanījās ar saviem radiem/ draugiem un novēlēja tiem priecīgus svētkus un jauku Ziemassvētku vakaru. Protams, ja tas būtu tikai tas, bet tika izrunātas vēl visādas privātas lietas, tikšanās, pie tam gari un palaši viens un tas pats ar dažādiem cilvēkiem. Viens no viņas mīļākajiem teicieniem "Mačka mala" tika skandēts bieži. "Mačka mala" aptuvenais tulkojums "Mazais kaķis", tas tiek lietots kā vispārīgs mīļvārdiņš. Es domāju, ka traka palikšu no viņas "Mačka mala"..
Pa ceļam gada laiku maiņas
Brauciens vilcienā no Belgradas uz Budapeštu bija ok. Nekāda vaina, nedaudz arī pagulēju. No rīta nedaudz pēc 6 ierados Budapeštā. Vēl tumšs.. sapratu, ka kaut kā vēl pastaigāties pa rīta tumsu vēl negribās. Tad nu mani izglāba McDonalds, lai arī Budapeštas vilciena stacija atrodas skaistā ēkā, iekštelpas ir diezgan sliktā stāvoklī un arī kafejnīca vēl nebija atvērtas. Kaut kā sapratu, ka McDonalds man palīdz aprast ar situāciju un aklimatizēties. Tas man arī palīdzēja Belgradā.. Kaut kā pazīstama un zināma vieta.. Arī Cossta caffe labi izlīdz šajos gadījumos...
Ceļojumu sāku 6.janvāra rītā, dienā, kad vietējie gatavojās Ziemassvētku vakaram. Ja arī pirms tam rakstīju, ka nav Ziemassvētku tradīciju, tomēr tās ir. Šķiet sanāca runāt tikai ar cilvēkiem, kas neseko tām līdzi. Protams, tās šeit ir arī mainījušās un mūsdienu svinēšanas veids netiek citviet atbalstīts. Mēģināšu īsumā izstāstīt.
Pāris dienas pirms svētku vakara, pilsētā tika pārdoti Badnjak (http://en.wikipedia.org/wiki/Badnjak_(Serbian), ar kuriem tika rotātas mājas, sētas, mašīnas. Ziemassvētku vakarā šie zari (Ziemassvētku koks; parasti tas ir mūsu ozols, tikai nedaudz savādāks), tiek sadedzināti. Viena daļa šo dedzināšanu veic pie baznīcas, vienā lielā ugunskurā. Esot arī tradīcija, ka pirmais kas liek savu koku ugunskurā, ir īpašas ģimenes pārstāvis vai baznīcas galva (paskatieties bildi linkā par Badnjak). Pēc tam tiek šauts gaisā. Ja agrāk esot bijis tikai viens šāviens, tad pāris gadus atpakaļ ticis šauts uz nebēdu. Tā kā ir bijuši arī upuri, tad šaušana pēdējos gados ir aizliegta. Bet kaut kur šī tradīcija tiek ievērota..
Viens no mūsu mājas balkoniem izrotāts ar Badnjak
Ņemot vērā to, ka biju ceļā, Ziemassvētku vakara tradīcijas izjutu tikai vienu reizi pa autobusa logu, kad pie vienas mājas tika kurināts ugunskurs. Arī Belgradā, kur tikai retā kafejnīca, ēdnīca bija atvērta. Tā gribējās pavakariņot, bet nācās pārtikt no 7day`s. Kā arī pa ceļam uz Belgradu, man autobusā blakus sēdēja viena runīga sieviete, kura sazvanījās ar saviem radiem/ draugiem un novēlēja tiem priecīgus svētkus un jauku Ziemassvētku vakaru. Protams, ja tas būtu tikai tas, bet tika izrunātas vēl visādas privātas lietas, tikšanās, pie tam gari un palaši viens un tas pats ar dažādiem cilvēkiem. Viens no viņas mīļākajiem teicieniem "Mačka mala" tika skandēts bieži. "Mačka mala" aptuvenais tulkojums "Mazais kaķis", tas tiek lietots kā vispārīgs mīļvārdiņš. Es domāju, ka traka palikšu no viņas "Mačka mala"..
Pa ceļam gada laiku maiņas
Kelleti stacija rīta agrumā
Pirmās trīs ceļojuma dienas pavadīju Budapeštā. Nakšņoju hostelī, nebija daudz viesu, tad arī tur baudīju savu vienatni. Pa pilsētu daudz pastaigājos, tūristu maz, kas mani priecēja. Laiks bija pavasarīgs, saule sildīja, putni čivināja, bet vējš gan bija brīžiem ass.
Biju patīkami pārsteigta par to, ka pilsētā uz katra ielas stūra ir ielas nosaukums. Ar karti nekādu problēmu atrast visu, ko vēlies. Nekādu īpašu piedzīvojumu nebija, bildes droši vien daudz jau esat redzējuši arī citur vai paši bijuši, bet zemāk ir manas.
Savas pastaigas sāku paagri, ap 9, cilvēkus maz redzēju ielās, kā nekā brīvdienas, tikai tos, kas pastaidzināja savus četrkājainos draugus.. Protams nācās saskarties ar saimniekiem, kas viņu valodā noteikti skaidroja, ka tas suns jau nekož.. lielākā daļa šo četrkājaino draugu tika palaisti izskrieties un viņiem interesēja garāmgājēji.
Labi, ka nesanāca šādi
Īpaši pirmajā dienā, saskāros ar valodas problēmām. Manas smadzenes strādāja režīmā, ka esi citā valstī, bet diemžēl tās visu laiku atradās Melnkalnē. Konkrēti, gribēju būt pieklājīga un teikt vietājā valodā Paldies, bet sanāca "Hvala" (Serbiski). Protams ukrainiski jau nezināk, kā ir paldies.. un angļu valodu jau manas smadzenes neakceptēja attiecībā uz šo pieklājības vārdu. Tad nu gāju un automātiski teicu visur Hvala.. tikai pēdējā dienā pāris reizes sanāca "Thank you".
Lietas, kas man patika pilsētā:
Stiklotais dzīvoklis
Tramvaji
Stāvlaukums
Ielas, kurās faktiski nav cilvēku
Ķīmija
Vārnu ligzdas
Gatavība visiem svētkiem
Skrienamā taciņa Margaritas salā
Baloži
Millennium parks ar Scodak palotaja http://www.csodakpalotaja.hu/ Šeit ir iespēja radošā veidā pamācīties fizikas un ķīmijas likumus. Rīgā arī ir šāda iespēja, tikai telpas ir mazākos izmēros, sk. http://www.pagrabi.lv/images/lv/1parmums/index.html
Karstvīnss
Nedzīvie kraukļi vilciena stacijas uzgaidāmajā telpā -baloži viņiem nepiegrieza nekādu vērību
Tirgus, tiks pasakaini tīrs, skaists, košs un smaržīgs
Parasta pilsēta:
Pirmās trīs ceļojuma dienas pavadīju Budapeštā. Nakšņoju hostelī, nebija daudz viesu, tad arī tur baudīju savu vienatni. Pa pilsētu daudz pastaigājos, tūristu maz, kas mani priecēja. Laiks bija pavasarīgs, saule sildīja, putni čivināja, bet vējš gan bija brīžiem ass.
Biju patīkami pārsteigta par to, ka pilsētā uz katra ielas stūra ir ielas nosaukums. Ar karti nekādu problēmu atrast visu, ko vēlies. Nekādu īpašu piedzīvojumu nebija, bildes droši vien daudz jau esat redzējuši arī citur vai paši bijuši, bet zemāk ir manas.
Savas pastaigas sāku paagri, ap 9, cilvēkus maz redzēju ielās, kā nekā brīvdienas, tikai tos, kas pastaidzināja savus četrkājainos draugus.. Protams nācās saskarties ar saimniekiem, kas viņu valodā noteikti skaidroja, ka tas suns jau nekož.. lielākā daļa šo četrkājaino draugu tika palaisti izskrieties un viņiem interesēja garāmgājēji.
Labi, ka nesanāca šādi
Lietas, kas man patika pilsētā:
Stiklotais dzīvoklis
Rīta saule
Nedzīvie kraukļi vilciena stacijas uzgaidāmajā telpā -baloži viņiem nepiegrieza nekādu vērību
Ir stārķi, kas ziemo Margaritas salā
Tirgus, tiks pasakaini tīrs, skaists, košs un smaržīgs
Tilti
Tūrisma apskates objekti
Pēc Budapeštas devos uz Debrecenu, kur apciemoju Baibu, kas tur ir savā EVS misijā. Man tā laime bija viņu apciemot pēc viņas ciemošanās Latvijā. Tad nu tiku pie gardumiem, kā rupjmaizes, siļķes, kūpinātas gaļas, Kāruma biezpiena sieriņiem.. Nebiju domājusi, ka ēdīšu to visu ar tik lielu baudu. Paldies vēlreiz Baibai :)
Neliels ieskats Debrecenā
Pašu pēdējo apskatīju Tokaju. Jauka mazpilsēta. Biju gan nogurusi un ar somām, tāpēc pastaiga izvērtās ne tik gara, kā biju plānojusi, bet ieskatu guvu. Protams, iegādājos arī saldo Ungārijas vīnu.
Lai no vilciena stacijas nokļūtu pie mājām, kur tiek tirgots vīns, jāšķērso dzelzceļa sliedes. Ceļa gājējiem protams nav, bet tas netraucē cilvēkiem šķērsot sliedes..
Atpakaļceļš uz Podgoricu bija mierīgs. Vilcienā no Budapeštas uz Belgradu iekārtojos kupejā. Man pievienojās viena sieviete no Belgradas. Mazliet parunājām. Uz manu informāciju, ka cenšos apgūt serbu valodu, saņēmu "polako, polako". Īpaši EVS sākumā tas tika dzirdēts bieži un arī citi EVS cilvēki šeit to pieminēja, kā vienu no biežāk dzirdētajiem vādiem "polako - lēnām". No sākuma tiešām grūti pieņemt šo stilu, bet šķiet nedaudz jau esmu apradusi.
Kaimiņu kupejā nakšņoja divi puiši no Argentīnas. Viens no tiem angliski ne bum bum, otrs studē Madridē jau 5 mēnešus, vismaz zināja angļu valodu. Viņu galamērķis Grieķija. Es jau tā ļoti diži neplānoju savus ceļojumus, atstāju kaut ko uz vietas izlemšanai, bet tie puiši vispār neko nebija plānojuši un skatījuši. Belgradā ieradās, ne zināja hoteli, kur doties, ne karti ko skatīt, ne kā labāk no Belgradas doties uz Grieķiju. Nu ļoti bezpalīdzīgi izskatījās. Prasīja padomu man.. njā.. kaut kādu devu, nezinu vai viņiem palīdzēja. Nu es ceru, ka viņi tomēr veiksmīgi nokļuva līdz Grieķijai. Man kaut kā nebija lielas vēlēšanās ar viņiem ķēpāties, jo viņi pat nezināja, ko īsti vēlas.. es pat gribot nevarēju daudz palīdzēt. Tad nu parādīju, kur naudu apmainīt, kur tramvajs un devos iegādāties autobusa biļetes. Bez tam viņiem naktī vilcienā tika nozagts portatīvais dators. Nekas patīkams, bet nu nav jau prāta darbs nolikt datoru uz somu plaukta pie pašām kupejas durvīm un pašiem saldi gulēt.
Tad nu laikam jau karma nostrādāja, jo iegādājos tuvāko biļeti un tiku pie tik draņķīgas pārvadātāju kompānijas.. 12h ilga ceļs (parasti 10h) + sliktā autobusā, kamēr iesila + nācās klausīties Turbo folck.. Ņemto to visu vērā uz Podgoricu devos ne visai optimistiskā noskaņojumā.
Kaimiņu kupejā nakšņoja divi puiši no Argentīnas. Viens no tiem angliski ne bum bum, otrs studē Madridē jau 5 mēnešus, vismaz zināja angļu valodu. Viņu galamērķis Grieķija. Es jau tā ļoti diži neplānoju savus ceļojumus, atstāju kaut ko uz vietas izlemšanai, bet tie puiši vispār neko nebija plānojuši un skatījuši. Belgradā ieradās, ne zināja hoteli, kur doties, ne karti ko skatīt, ne kā labāk no Belgradas doties uz Grieķiju. Nu ļoti bezpalīdzīgi izskatījās. Prasīja padomu man.. njā.. kaut kādu devu, nezinu vai viņiem palīdzēja. Nu es ceru, ka viņi tomēr veiksmīgi nokļuva līdz Grieķijai. Man kaut kā nebija lielas vēlēšanās ar viņiem ķēpāties, jo viņi pat nezināja, ko īsti vēlas.. es pat gribot nevarēju daudz palīdzēt. Tad nu parādīju, kur naudu apmainīt, kur tramvajs un devos iegādāties autobusa biļetes. Bez tam viņiem naktī vilcienā tika nozagts portatīvais dators. Nekas patīkams, bet nu nav jau prāta darbs nolikt datoru uz somu plaukta pie pašām kupejas durvīm un pašiem saldi gulēt.
Tad nu laikam jau karma nostrādāja, jo iegādājos tuvāko biļeti un tiku pie tik draņķīgas pārvadātāju kompānijas.. 12h ilga ceļs (parasti 10h) + sliktā autobusā, kamēr iesila + nācās klausīties Turbo folck.. Ņemto to visu vērā uz Podgoricu devos ne visai optimistiskā noskaņojumā.
Vēl viens diemžēl - šobrīd grūti savākties valodas apguvei. Slinkums, esmu nolaidusies.. arī šis bloga ieraks un iepriekšējais, tapa ilgā laika periodā.
SAŅEMIES ILONA, SAŅEMIES!
P.S. Nedaudz no serbu valodas - pagaidām pats interesantākais vārds, kas apgūts "veverica - vāvere" Kāds pārsteigums!
P.S.2 Nesaprotu, kur man vienmēr sanāk tik gari visu aprakstīt. Ne velti skolas laikā domrakstos bija labas atzīmes, vismaz literārā daļā. Gramatikas daļā 90% gadījumu gan bija jālabo atzīme uz sekmīgu. Nezinu vai literārā daļā vēl joprojām esmu tik pat sekmīga, bet gramatiskā daļā noteikti.
