Jaunais gads ir sagaidīts

           Lai arī es diži plānoju jau savlaicīgi, kā sagaidīt Jauno gadu, sagaidīju to tomēr Melnaklnē. Tā arī neiztaisījos nekur citur aizbraukt. Nesaprotu, kaut kā ar manu plānošanu kaut kas iet greizi. Viss mainās un notiek ne tā kā plānots beigās, bet ne vienmēr tas ir slikti.

           Varbūt jau esat pamanījuši, varbūt līdz šim nav sanācis to īsti tā uzsvērt, bet šis svētku laiks ir tas, kad visvairāk izjūtu kultūras šoku.

           Izrādās arī Jauno gadu sagaida šeit diezgan neaktīvi. Galvaspilsētā vispār nekas nenotiek, izņemot bāros ir pasākumi, bet tie vairāk parasti tusiņi. Arī paši cilvēki nav aktīvi uz kā organizēšanu. Tad nu ar Galinu domājām ko darīt.. jo piedāvājumi pievienoties kādām mājas ballītēm bija, bet nejutām kārdinājumu, ņemot vērā aprakstu, ka būs vienkārša pasēdēšana, paēšana un mūzikas paklausīšanās.

           Pēcpusdienā ar vienu vietējo paziņu kopā tika izlemts doties ārpus Podgoricas. Sākuma plāns Dubrovņiki (Horvātijā). Tā kā autobuss uz turieni Vecā gada vakarā negāja, tad nu devāmies pēc iespējas tuvāk robežai ar Horvātiju, uz Herceg Novi.

           Nokļuvām tur ap pusdesmitiem, arī no turienes autobusu vakarā uz Dubrovņikiem nebija. Tad nu devāmies apskatīt pilsētu, kas tur notiek. Pārsteigums, cilvēku maz, vecpilsētā koncerts ir, bet lielākoties tajā ir bērni vai jaunieši. Varbūt bijām par agru, bet nekādas cerības kaut kādai aktīvai svinēšanai neredzējām. Uz ielām bērni un jaunieši srpridzināja bombačkas. Zinat, kas tās tādas, Latvijā arī tādas ir. Bet tur tas bija nomācoši un pat biedējoši. Vai nu tas bija tād svētku salūta aizvietojums bērniem vai kā, bet tāda sajūta, kā uzlidojumā, visu laiku kaut kur sprāga bumbočkas. Bija jāskatās, kur iet, ka tikai ne par tuvu kādai no jauniešu grupiņām, kas tās bumbačkas mētāja pa labi un pa kreisi, īsti neskatoties kur. Troksnis briesmīgs.. līdz salūtam vēl tālu.

           Pastaigājāmies. Bija dīvaini gaidīt Jauno gadu zem palmām un mandarīnu kokiem.

           Redzot cik maz cilvēku, cik tie neaktīvi un lielais nomācošais bumbočku troksmis veicināja to, ka tika izlemts tomēr doties uz Budvu, kur vairāk cilvēku un koncerts lielāks, t.i., grupa pazīstamāka. Pēc ziņās teiktā Budvas laukumā Jauno gadu sagaidīja ap 15 000 cilvēku.
Braucām ar taksi. Tad nu pa ceļam uz Budvu taksī sagaidījām Latvijas un Igaunijas Jauno gadu :) Iedzērām vīnu, uzēdām Laimas končas un mūsu ceptās piparkūkas no Ilģuciema Maiznīcas piparkūku mīklas (vēlreiz paldies kolēģiem un draugem par našķiem).

           Īsi, pēc ierašanās Budvā, sagaidījām Melnkalnes Jauno gadu. Bija arī salūts.

          Budvā cilvēku laukumā bija daudz un koncertu arī klausījās daudzi. Dziesmas pilnīgi ne par Jauno gadu, lielākoties par mīlestību, arī par dzeršanu nedaudz u.tml.. Izskatās, ka šeit nav pilnīgi nekādu dziesmu atbilstošu šiem svētkiem un nav arī tradīciju vismaz klausīties kādas dziesmas no ārzemju repertuāra. Veikalos arī domāts par svētku noskaņu, mūzika ir skaļāka, kā ikdienā, bet - turbo folk. Nomācoši..
           Īss ieskats

          Arī Budvā restorānā, kur iegājām padzert kādu siltu dzērtienu un pabaudīt kādu brīdi, bija ļoti skaļa mūzīka un tas pats turbo folks. Nebija iespējams sarunāties, tikai bļaut viens otram ausī. Visi tā arī lielākoties pavadīja laiku sēžot, dzerot, smēķējot un ko ļoooti skaļi sakot viens otram ausī. Daži protams dejoja, bet tie bija tikai kādi divi atbrīvotākie, kas jau bija iesiluši.

         Tēju restorānā pasūtīt nezidevās. Kā nekā bija jau otrā stunda Jaunajā gadā un vienkārši vēlējos siltu dzērienu; pienāk brīži, kad vienkārši pietiek dzerts par kaut ko. Šeit labprātīgi netiek atbalstīta tāda lieta, kā tēja vai kafija tādā vakara stundā, tad nu pasūtīju karstvīnu. (Karstvīns lielākoties šeit ir uzsildīts vīns, kuram pievienots cukurs, retāk kanēlis un vēl retāk citas garšvielas.) Nožēloju, ka nepateicu, ka neko nevēlos pasūtīt, ja nevar tēju uztaisīt.. Vienkāršī nebija pelnījuši to, ka atstāju savu naudu tur. Bet nu tas tā.

          Tas, ka tēju vai kafiju vēlā vakara stundā dažās vietās ir neiespējami pasūtīt, esam saskārušās ne reizi vien. Viens no variantiem, ka viņi nevēlas, ka tiek pasūtīti lētie dzērieni.. Nu nezinu gan, bet viņiem šeit tiešām šķiet dīvaini, ja vēlies dzert tēju vakarā krogā. Kaut tiešām tas var šķist dīvani, bet noraidījumu es citās valstīs neesmu saņēmusi. Būt šeit alkahola nelietotājam var būt grūtības :) tāpat kā veģetārietim.

           No Budvas tad Podgoricā atgriezāmies Jaunā gadas rītā ar autobusu. Jaunais gads tika sagaidīts lielākoties ceļa, bet kā jau nospriedām - Kā Jauno gadu sagaidīsi, tā pavadīsi visu gadu - būt ceļā un ceļot ir pat ļoti labi. Lai tad nu tā arī paiet, labos ceļojumos, šis 2012.gads.

          Pašu 31.decembra dienu pavadīju mājās, mēģinot "noķert" svētku sajūtu. No rīta tika uzceptas piparkūkas, fonā filma "Vieglu garu", pēc tam "Charodej", arī par Jaungada nakti, šo filmu nebiju redzējusi. Vēl noskatījos arī "Dienesta romānu". Ņemot vērā šo filmu izlasi, tā sailgojos pēc rosola un siļķes kažokā...  arī tagad ilgojos.
          Galina svētdien uztaisīja Krabju salātus. Krabju nūjiņas viņa atveda no Prāgas, jo šeit tās nevar dabūt. Kolosāli, ja līdz šim lielā sajūsmā par šiem salātiem nebiju, ēdu, bet tā, tad tagad tiesāju ar lielu apetīti.

         Melnkalnē gan pazīst "Ruskij salat", kaut kas līdzīgs rosolam. Veikalos arī iespējams iegādāties saldētu dārzeņu maisījumu ar šo nosaukumu. Tad nu šie ir faktiski lielākoties vienīgie salāti, kas tiek gatavoti mājās. 

         Pa vietējiem televīzijas kanāliem tika reklamēt filmu vakars ar tādām filmām, kā "Labais Vils Hantings", "Cīņas klubs" u.tml. - kolosāla izvēle svētkiem. Pat sāku ilgoties pēc Kevina, bet, paldies Dievam, šīs ilgas pārvarēju ātri.
         Citādi - pirmā Jaunā gada nedēļa ir atpūtas nedēļa. Mēs gan dodamies uz ofisu, lai pasēdētu pie kārtīga neta. :)