Nedēļas atskaite 17. - 23.oktobris

Pagājušā nedēļa pagāja diezgan mierīgi. Jāatzīstas mazliet jutos kā "paģirās" pēc aktīvi aizņemtās nedēļas. Laikam jau tās aktivitātes tikai atbīdija mazliet malā to, ka jutos mazliet vientuļa šeit. Bet es ļoti ceru, ka šis vientuļās sajūtas posms tomēr atkāpjas. :)
Tad nu, lai sevi nodarbinātu, pagājušajā nedēļā centos cītīgi apgūt valodu pašmācības ceļā. Sapratu, ka eju ļoti garu ceļu. Zinot, ka vārds ir ļoti līdzīgs kā krievu valodā, cenšos to atcerēties sekojoši - no Angļu uz Latviešu valodu, no Latviešu uz Krievu, un tad no Krievu mēģinu izdomāt, kā tad nu tas ir Melnkalniešu valodā. Pārāk gari un ilgi.. jāmeklē cits mācīšanās variants.
Bet citādi, šodien piekritu doties uz pāris dienām uz Prištinu no 28.- 30.oktobrim. Piedalīšos SAVA SCI darba grupā. Ja kādam interesē, kas tā ir par organizāciju, to varat izlasīt šeit http://www.sciint.org/21.147.0.0.1.0.phtml.
Es šodien pati sāku lasīt, kas tā par iestādi un ļoti ceru pirms došanās prom, saprast, kas man tur būs jādara. :)
Lai izdevusies šī nedēļa, gan man, gan jums!

10. - 16. oktobris

Nezinu cik jums būs interesanti lasīt šo garo sacerējumu. Kopumā man šķiet, ka nekas īpašs šobrīd šeit nenotiek, bet rakstīšana nezin kāpēc sanāk gara, varbūt tāpēc, ka vēlos, lai izskatītos, ka kaut kas tiek darīts.. Vēlos arī pieminēt visu, lai pašai pēc tam ir kur paskatīties, kas tad šeit ir sadarīts un kā gājis. Tad nu tā..

Nedēļas lielā vilšanās – sajūta, ka vispār neko nedarām, ka velti esam šeit. Nekādu īsti pienākumu. Sēžam lielākoties internetā un viss. Arī mūsu darbu vadītāja jau divas nedēļas ir seminārā un pārējiem īsti nav uzreiz ideju, ko ar mums darīt.

Tā kā par šo uzstājīgāk sākām runāt, tad nu ceturtdien tikām pie darba uzdevuma – pirmā projekta. Tā kā projekta iesniegšanas termiņš bija 16.oktobris un idejas atrašanai un projekta idejas uzrakstīšanai bija tikai viena ar pusi dienas, tad nu īsti pašas neticam, ka projekta ideju apstiprinās un tiksim nākamā kārtā. Bet darījām, lai parādītu, ka varam un ka mums ir idejas. Novembrī būs atbilde..

Nedēļas pārsteigums – mums nebūs valodas kursu. Izrādās līdzšinējā prakse ir bijusi, ka mentori ir tie atbildīgie, lai brīvprātīgie darbinieki apgūtu valodu. Tas bija pārsteigums mums visām un arī mentori nav par šo informēti.

Šo jaunumu nebija patīkami uzzināt, īpaši trešā mēneša vidū, ko pavadu šeit. Līdz šim sapratām, ka kursi netiek uzsākti, jo nekad neesam visas uz vietas, ir semināri, ir ceļojumi u.tml. Par šo pārsteigumu noteikti vēl nāksies parunāt organizācijā..

Tā kā mums internets ir jādala un tas nav īpaši ātrs dzīvoklī, atļaujos valodu pamācīties arī darba laikā. Īpaši šajā nedēļā.. Ja kādam ir interese, tad Serbu valodas pamatus var apgūt šeit http://www.serbianschool.com/

Nedēļas izklaides.

Galina aizbrauca uz semināru, kas notiek Maķedonijā pilsētā Bitola. Tā kā mums īsti darba vietā darīt nebija ko, ar Kasiu izdomājām, ka maksimāli jāaizpilda laiks ārpus ofisa. Lai vismaz ir kāda gandarījuma sajūta. Šajā nedēļā tas arī izdevās – visi vakari bija aizpildīti.

Pirmdiena: ciemos atnāca dzīvokļa saimnieka dēls ar savu draugu. Nekas īpašs, vienkāršs pļāpāšanas vakars.

Otrdiena: aizgājām uz Maķedonijas vēstniecības organizēto pasākumu. Pēc programmas bija paredzēts kamermūzikas koncerts, kurā tika atskaņoti Melnkalnes un Maķedonijas komponistu skaņdarbi. Šī koncerta daļa bija puslīdz baudāma. Puslīdz, jo.. Divas rindas aiz mums sēdēja solīdi ģērbušās dāmas, virs 50. Trīs no tām aktīvi izrādīja, cik viņām ir garlaicīgi – pļāpāja, smējās, klepoja un gremoja košļājamo gumiju. Es nebiju ko tādu gaidījusi no, pēc izskata, tik solīdām dāmām.

Par patīkamu pārsteigumu mums, bija arī koncerta otra daļa, kas nebija pieminēta programmā. Tajā uzstājās Maķedonijas tautas deju un mūzikas ansamblis. Publika ļoti atraisījās, īpaši tās dāmas, kurām koncerta pirmajā daļā bija garlaicīgi. Visaktīvākās tās kļuva, kad Vlatko Miladinovski dziedāja populāras Maķedonijas tautas dziesmas. Tad nu kopumā ieguvu pozitīvu lādiņu pēc koncerta.

Trešdiena: gājām uz Melnkalnes rokgrupas „Autogeni trening” koncertu. Neko daudz nepavadījām tajā, jo nevarējām izlemt vai iet iekšā vai nē (koncerts notika vienā klubā/ bārā). Kamēr tā domājām, pamanījām manu mentoru un viņa draugu. Tad nu koncerta vietā, vakaru pavadījām mājīgā kafejnīcā.

Ceturtdiena:  Pļāpāšanas vakars ar žagariņiem, gan latviešu, gan poļu gaumē, un ar Melnkalnes vīnu. Viesi -mūsu mentori.

Piektdiena: aizgājām uz modernā baleta izrādi „Kad su žene imale krila” (Kad sievietei bija spārni).

Manā skatījumā tā nebija modernā baleta izrāde, man īsti nepatika, ir redzētas labākas izrādes.

Pirms izrādes gan mums tika garšīga šokolādes kūka. Mans mentors uzaicināja mūs uz restorānu, kurā strādā, to nogaršot. Mans mentors esot trešais vai ceturtais labākais pavārs Podgoricā, varbūt arī Menkalnē  :)

Izrāde notika Melnkalnes Nacionālajā teātrī. Vienu dīvainu lietu ievērojām - mēs ar Kasiu bijām vienīgās, kas nodeva jakas garderobē, pārējie ņēma līdzi zālē un visu laiku turēja tās klēpī. Šo īpatnību arī Galina ievēroja, kad bija aizgājusi uz Melnkalnes simfoniskā orķestra koncertu, kas notika arī šajā teātrī.

Sestdiena: biju izgājusi iepirkties, sanāca veiksmīgi J

Kopumā gan brīvdienas pavadīju mierīgi, uzkrāju spēkus nākamai darba nedēļai.

Pieminēju jakas, jā, šeit arī ir iestājies rudens. Podgoricā gan pēc grādiem sola it kā siltu laiku un saulē tiešām ir silti, bet vējš, tas šeit ir spēcīgs - tad nu kopumā ir pavēsi, arī dzīvoklī jūtam caurvēju.

Neliels ieskats šejienes literatūras un mākslas pasaulē

Ivo Andric - 1961.gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā par darbu "The Bridge on the Drina"
Milorad Pavič - zinu tikai vienu viņa darbu, kuru lasīju latviešu valodā "Hazāru vārdnīca"
Petar II Petrović-Njegoš - dzejnieks un arī valdnieks
Marina Abramović - māksliniece


Pieminētie nav vienīgie, bet visbiežāk nosauktie, atbildot uz jautājumiem par nozīmīgākiem cilvēkiem literatūrā un mākslā. Ja interesē, internetā ir daudz informācijas par viņiem. :)

Nedēļas galvenie notikumi (3.-9.oktobris)

Pirmās nedēļas dienas pagāja mierīgi, sēžot pie datora un lasot ziņas, kas notiek Latvijā un pasaulē. Kā nekā visu septembri pie interneta nebiju tā īsti pasēdējusi.

Trešdien mūsu kolektīvam pievienojās pajauns kaķis, dzīvojās līdz ceturtdienas pēcpusdienai. Laikam jau neviens pietiekami ar viņu nespēlējās, vairāk nerādās. Varbūt kad paliks vēsāks.. visi ļoti ceram, ka viņš atgriezīsies pie mums. Tā viņš snauda diendusu, kad mēs pārējie strādājām.

            Ceturtdienas vakaru pavadīju vienā jaukā grāmatnīcā – kafejnīcā. Tajā vakarā bija arī koncerts - vijole, ģitāra un klavieres. Vieta un atmosfēra tiešām jauka, droši vien kļūs par vienu no manām mīļākajām kafijotavām. Varat to apskatīt http://www.karver.org/index.php?option=com_content&view=article&id=48&Itemid=56

            Pavadīju tiešām jauku vakaru ar grāmatām un mūziku. Lielākā daļa grāmatu gan ir viņu valodā, labi, ja 30 bija angļu valodā un 3 krievu valodā. Bet tas netraucēja apskatīt viņu klāstu.

            Lai arī ikdienā cenšos vienmēr teikt Melnkalniešu valoda, nevis Serbu valoda, tomēr dažreiz sanāk aizmirsties. Tā arī sanāca grāmatnīcā. Pārdevēja man laipni norādīja (labi, ka ar smaidu), ka šajā valstī runā Melnkalniešu valodā. Pēc būtības valodas atšķiras ļoti maz. Melnkalniešu valoda ir ļoti jauna (valodas apraksts atrodams wikipedia), tās alfabētā ir par diviem burtiem vairāk kā Serbu alfabētā. Tomēr pareizi būtu jāsaka, ka valoda pēc būtības ir „Melnkalniešu – Serbu, Horvātu un Bosniešu valodas” dialekts. Tas laikam tāpēc, lai visām pusēm būtu labi.

            Arī rakstībā vienotas pieejas nav, rakstos katrs, kā vēlas un kā ērtāk. Skolā māca rakstīt gan kirilica, gan latīņu burtiem.

           Mums tika iegādātas pirmās mācību grāmatas, lai apgūtu valodu. Vārda tiešā nozīmē Ābeces jeb Буквар. Es vismaz nezinu kā tagad man mācīties J Ieskats:

            Vēl viena interesanta lieta par šejieni. Īsti nezinu vai var attiecināt uz visām Balkānu valstīm, bet uz Melnkalni un Bosniju un Hercegovinu noteikti. Šo uzzināju seminārā. Tika skaidrots, kāpēc informācijā par iedzīvotāju tautību ir arī sadaļa „musulmanis”, jo tā ir ticība, nevis tautība. Tas esot tāpēc daļa šeit dzīvojošo sevi neuzskata ne par Bosniešiem, ne Turkiem, bet par musulmaņiem gan.

No piektdienas mums dzīvoklī ir internets, bet diemžēl mobilais. Šavks, bet nu laikam jāpriecājas, ka kaut kāds. Caur skypu grūti papļāpāt, tikai parakstīties varam. :(

Izrādās, ka mūsu dzīvoklī netiks vilkts parastais internets, jo vajag stacionāro telefonu. Problēma ir tajā, ka uz dzīvokli jau esot trīs telefona numuri, bet nevienam no tiem nav un arī netiks  nomaksāts  rēķins. Nezinu gan, cik tai stāstā ir taisnības, bet tāds nu mums tika izstāstīts. :) 

Protams, piektdien notika nozīmīgs futbola mačs: Melnkalne – Anglija. Spēle norisinājās Podgoricā. Rezultāts 2:2, par ko melnkalnieši bija ļoti priecīgi un azartiskākie svinēja šo rezultātu visu nakti.

           Vēl viens nozīmīgs piekdienas notikums - 

pirmais rudens lietus. Rudens tomēr atnāk arī pie mums. Tā visu nedēļu pa dienu pieturējās pie 29°C, tad brīvdienās esošais vēsums, tikai + 16°C, pilnīgi izsita no sliedēm. Nesapratu, ko ģērbt mugurā, ejot ārā. :)  Laika apstākļi mazliet palīdz justies kā mājās J

Izbrauciens ar laivu

             Sākšu ar to, ka esmu tikusi pie mentora. Tiem, kas nezina, mentora galvenie pienākumi pēc teorijas ir sekojoši - sadraudzēties ar brīvprātīgo, palīdzēt viņam iekļauties vietējā sabiedrībā, iepazīstināt ar cilvēkiem, izklaides vietām, palīdzēt pārvarēt kultūršoku, risināt konflitus, ja tādi ir, motivēt brīvprātīgo darbinieku, atbalstīt to, dot padomus utt.. vispār censties darīt visu, lai brīvprātigais darbinieks justos labi valstī, kurā viņs ir ieradies.

            Cik esmu dzirdējusi ir dažādi stāsti par to, ka brīvprātīgie ir gan apmierināti, gan neapmierināti ar savu mentoru, citi vispār ar viņu netiekas. Kā klāsies man, to rādīs nākotne. Es ceru, ka viss būs labi :)

           Pirmā kopīgā izklaide jau ir bijusi, viņš noorganizēja un aizveda mani un Kasiu izbraukt ar laivu pa Taras upi.

          Tas bija gan jau pagātnē, pagājušajā svētdienā, t.i., 2.oktobrī, bet gribējās jums vispirms izstāstīt, par to kā man gāja septembrī pirms oktobra notikumiem. :)

           Izbrauciens ar laivu  pa Tars upi notika netālu no pilsētas Žabljak. Laika apstākļi bija jauki, lai arī brīžiem bija vēsi, saules siltums tomēr ņēma virsroku. Cik tagad saprout noķērām pēdējo silto dienu Žabljak, jo tā esot Melnkalnes aukstākā vieta. Vakardienas laika apstākļi tur, kas solīti - naktī pat 0 grādu, dienā līdz max 6 grādiem C.

           Pašā upē ūdens bija tik daudz, lai būtu labs brauciens, mums iesācējām. :) Bija jau arī tādas bīstamākas vietas, bet ļoti veiksmīgi tikām galā.

          Pievienoju ir video ar vienu no brauciena brīžiem. Šī ir viena no mierīgākajām krāču pārvarēšanas vietām, kurā atļāvos nepalīdzēt airēšanā. Straujākajās un arī skaistākajās vietās diemžēl bilžu nav, jo bija jāairē, jo negribēju būt pie vainas, ka laiva uzskrien kādam akmenim.

          Es pie Eiropas īsākās upes - tikai 174 m gara.

          Video ar Tara tiltu fonā.

          

          Pēc izbrauciena ar laivu tikām pie pusdienām. Protams, mums bija arī jāsasildās, un tas notika ar plūmju rakijas palīdzību. :)

          Pusdienas mums tika pasniegtas grandiozas, protams, pārēdāmies, bet tāpat bijām nepieklājīgi un neapēdām visu. Mums tika piedāvāta ļoti garšīga dārzeņu zupa, čevapi, cepta vistas fileja, salāti, mājās gatavoti divu veidu sieri - viens līdzīgs Feta seram, otrs kajmak. Kajmak ir viens no Melnkalnes nacionālajiem ēdieniem. Veikalā arī var iegādāties, rūpnieciski ražotais ir garšīgs, bet nav īsti nacionāls. Otrs veikalā nopērkamais ir līdzīgs tradicionālajām, bet tas nav īsti garšīgs, vai arī man nav  izdevies nopirkt garšīgu.  BET tas kajmaks, ar ko mūs cienāja tajās mājās, bija tiešām ļoti garšīgs, laikam laba saiece. :)

           Izbrauciens ar laivu palīdzēja izvēdināt galvu pēc saspringtā nedēļu garā semināra, tika atgūts spēks jaunai darba nedēļai.

Seminārs (24. - 29.septembris)

Seminārs „Effective measures for achieving social inclusion and rights of young people form discriminated groups from the communities of the Western Balkans, the Caucasus region and the other part of Council of Europe Counters”. Īsumā seminārs par sociāli izslēgto grupu problēmām un to iekļaušanu sabiedrībā.

Semināru organizēja ADP-Zid sadarbībā ar Helsinki Citizens` Assembly (hCa). Seminārs bija ļoti interesants un es tiešām ļoti daudz jaunas informācijas, pieredzes un cita skatījuma uz lietām tajā ieguvu.
Dalībnieki bija no sekojošām valstīm- Gruzijas, Turcijas, Albānijas, Maķedonijas, Serbijas, Šveices, Francijas un dalībniece no Korsikas, kas iestājas arī par Korsikas neatkarību.
Sākšu ar to, ka dalībnieki, kas bija ieradušies, bija ļoti zinoši jautājumos, kas tika apskatīti seminārā.  Dalībnieki paši ir piedalījušies notikumos kā „Arābu pavasaris”. Ir piedalījušies palīdzības organizēšanā Palestīnas un Izraēlas konflikta laikā un citos. Bija pavisam citādi klausīties šos notikumus un to darbību no cilvēkiem klātienē.

Dzirdot visus stāstus un kādas problēmas ir citās valstīs, ar vien vairāk sāka šķists, ka dzīvoju ļoti mierīgā valstī, tas par Latviju, salīdzinot ar citām valstīm, kur problēmas ir samilzušas.

Protams, mums arī vajadzēja piedalīties diskusijās un arī sagatavot materiālu par mūsu valstī esošajām sociālas izstumtības problēmām. Tas bija smags pārbaudījums, sanāca uztraukties un domāt par uzstāšanos veselas četras dienas. Pirmkārt, maz ko zināju par šo jautājumu, vispārīgi - jā, bet lai diskutētu un stāstītu, ko ļoti sīki – maz. Pēc tam bija miers, ka uzstāšanās pagājusi. :) Sapratu, cik maz tomēr pārzinu, kā procesi īsti notiek Latvijā.

Seminārs noslēdzās 29.septembrī ar interkulturālu vakaru. Tajā semināra dalībnieki gatavoja, vai jau bija atveduši ko gatavu, no savas valsts virtuves. No Latvijas puses bija tikai Laimas šokolādes konfektes. Galinai palīdzējām izcept ābolus ar rozīņu pildījumu. Kasiai palīdzējām cept Faworki (recepte http://www.polishsite.us/index.php/food-and-recipes/desserts-and-drinks/127-chrust-chruscikior-faworki.html) un gatavot Smolec. Faworki pēc būtības ir tie paši mūsu  žagariņi, vienīgi atšķiras receptes, bet tas tāds sīkums. :) Smolec recepti neatradu, bet gatavo ļoti līdzīgi tušonkai.

Mūsu klātais galds:

Izrādās arī vienā Francijas apgabalā cep žagariņus. Tie esot ēdiens Svētā Nikolaja svētkos. Kas tie par svētkiem, varat atrast šeit J http://www.stnicholascenter.org/pages/france/

Semināra dalībnieki bija ļoti atvērti draudzībai. Visi, īpaši tie, kas dzīvoja viesnīcā, ļoti sadraudzējās. Reti tiešām izveidojas tāda saliedētība dalībnieku vidū un tie nesadalās pa kompānijām kādās atbraukuši.
Es tiku "nokristīta" par kautrīgo, kas nemīl atbildēt uz jautājumiem. Tas tāpēc, ka izvairījos no lielām sarunām. Laikam jau esmu mazliet nogurusi no regulārām grupu saliedēšanas aktivitātēm, man laikam par daudz. Labi, ka tagad būs "mierīgs" darbs ofisā, kaut pēc laika noteikti sailgošos pēc kāda laba semināra. :)
P.S. 29.septembrī arī bija mani mazie svētki - noslēdzās mans otrais mēnesis Melnkalnē. 

Pirmā īstā darba nedēļa ofisā (19.-23.septembris)

         Pirmā īstā darba nedēļa pagāja mierīgi. Īsti vēl neko nedarījām, vairāk palīdzējām administrācijas darbos.
          Beidzot tiku arī pie skaidrības, kas tad manos pienākumos ietilps. Mans galvenais pienākums šeit būs sagatavot informāciju, kas tiks publicēta šajā mājas lapā http://www.evropazamlade.co.me/, gan angļu, gan melnkalniešu valodā. Kā arī šī mājas lapa jāpadara interesanta jauniešiem.  Es ļoti ceru, ka man ar citu brīvprātīgo palīdzību izdosies šo mājas lapu padarīt interesantu un saprotamu jauniešiem.
Ļoti labprāt dzirdētu padomus un ierosinājumus šīs mājas lapas pilveidei, ja kādam tādi rodas. :)

Podgorica - Albānija - Grieķija un atpakaļ (12.-17.septembris)

Ceļojuma apraksts vēl tapšanas stadijā.. :)

Sarajeva (5. - 10.septembris)

Sarajevā norisinājās iebraukšanas apmācības (on-arraival trainings). Tās ir apmācības, kurās jaunos brīvprātīgos iepazīstina ar to pienākumiem un tiesībām, pastāsta ko var iegūt darbojoties kā brīvprātīgajam darbiniekam, kā rīkoties konflikta un krīzes situācijās un dod iespēju iepazīties ar citiem brīvprātīgajiem šajā valstī, reģionā.
Apmācībās piedalījās visi EVS brīvprātīgie, kas īsi pirms apmācību sākuma ir atbraukuši uz kādu no sekojošām valstīm: Bosniju un Hercegovinu, Melnkalni, Maķedoniju, Kosovu, Serbiju, Slovēniju vai Albāniju.
Viskuplākā skaitā tika pārstāvēti brīvprātīgie no Polijas, kādi 10 jaunieši. Pārējie bija no Francijas (4), Itālijas (3), Spānijas (2), Slovākijas (1), Nīderlandes (2), Somijas (2), Lielbritānijas (1), Īrijas (1), Turcijas (3) un citām, ko esmu piemirsusi.

Man personīgi šie kursi jaunas informācijas ziņā īsti nedeva neko, jo man tiešām bija labas apmācības pirms došanās uz šejieni. Daudziem jauniešiem pirms došanās projām apmācību nebija, tad nu viņiem lieti noderēja šīs apmāacības. Man lielākais ieguvums bija satikt citus brīvprātīgos no citām valstīm un uzzināt kā tiem sokas to projektos, un saprast, ka man nemaz tik slikti neiet.
Tika dzirdēti, gan labi, gan ne tik labi stāsti. Piemērs sliktajam stāstam, īsi pēc apmācībām, saņēmām ziņu, ka diviem puišiem projekts ir pārtraukts. Man likās neiespējami, ka apstiprinātu projektu, kam piešķirta nauda, īsi pēc tā sākšanās var pārtraukt. Tagad šiem puišiem ir jāmeklē cits projekts. Mūsu projekts un organizācija ir pieskaitāms pie labā stāsta. Protams, vienmēr būs lietas, kas nepatiks un gribēsies ko mainīt. :)

Kopumā laiku pavadījām labi. Protams, nedaudz apskatījām arī pilsētas centru. REKLĀMA: Mums tika ierādīta viena mājīga Caffe Zlatna ribica. Iesaku, ja esat Sarajevā iedzerat kafiju, vīnu vai ko citu tajā. Šeit varat atrasts informāciju un bildes – fanu klubs iekš Facebook.com http://www.facebook.com/group.php?v=wall&gid=77685315864

           Jā, vēl vēlējos padalīties ar bildi, ko atradu vietējā bukletā, par aktivitātēm Sarajevā septembra mēnesī. Bez komentāriem.. J

P.S. Dziesma, kas bija topā šajā laikā http://www.youtube.com/watch?v=mwq-T2CrJRU&ob=av2e

Jaunā dzīvesvieta - 3.septembris

           Tā kā septembris ir izdevies ļoti aizņemts ar semināriem un ceļojumu, man ir sakrājušies pāris neizdarītie darbi, tai skaitā, regulāra pastāstīšana jums, kā tad man sokas.
            Kā pirmo notikumu septembrī pieminu ievākšanos jaunajā dzīvoklī. Tas notika 3.septembrī. Tagad dzīvojam Kralja Nikole ielas gandrīz pašā galā. Šajā dzīves vietā mums pievienojās vēl viena brīvprātīgā no Polijas - Kasia.

Pirmais iespaids par dzīvokļa iekārtojumu bija ne īsti labs. Dzīvokļa iekārtojums bija diezgan vecišķš, t.i., sākumā sajutāmies kā vecmeitas. Tad nu pirmais darbs bija kaut kā to vecišķumu un drūmumu dabūt prom. Puslīdz izdevās. Tagad tas ir gaišāks un jau ir tā pierasts, ka ļoti daudz kas šķiet pieņemams. Zemāk ir video ar to, kā izskatījās dzīvoklis mums ienākot.
Attālumi no dzīvokļa, pastaigājoties:

-          līdz pilsētas centram 20 minūtes

-          līdz darba vietai 50 minūtes

-          no darba līdz dzīvoklim 1,5 h, jo ir nogurums un pa ceļam arī iepirkšanās vakariņām.