Tas, kas sakrājies - maijs

Sveiciens pēc ilgiem laikiem :)

Īsi mēģināšu uzskaitīt, kas sadarīts pa šo laiku hronoloģiskā secībā:

6.maijs "Faces of Podgorica" - mūsu projekts. Fotogrāfiju izstāde ar mērķi izstādīt Podgoricas viesu un iedzīvotāju fotogrāfijas, kurās attainots viņu skatījums, kas ir Podgoricas seja.

Lielākoties saņēmām cilvēku portretus, maz bija ainavu bilžu, bet tas iespējams, ka ideju uzvēra ļoti tieši. Bet to nepārdzīvojam, priecājamies, ka cilvēki sūtīja savas bildes. Kopumā izstādījām ap 50 fotogrāfijām no 13 cilvēkiem. Ņemot vērā, ka mūs biedēja ar cilvēku kūtrumu un atsaucību, domājam atsaucība, priekš šādas nebijušas akcijas šeit, bija laba.

Izstādījām bildes arī nebijušā veidā, šejieniešiem tas patika. Arī tas priecē :)

Izstāde:

9.-11.maijs "Štopošana". Ciemojās Baiba un Mārtiņš, EVS brīvprātīgie Ungārijā. 

9.maijā izrādīju viesiem Podgoricu, nekas īpašs - pilsēta kā pilsēta.  

Nākamā diena štopošana pa maršrutu: Podgorica - Cetinje - Lovcen nacionālais parks - Kotor.

Pasakaina diena, ar skaistiem dabas iespaidiem un kāpšanu dažāda augstuma kalnos.

Cetinje - Karaliskā Melnkalnes galvaspilsēta. Iekarots nelielais kalns no kura skats uz pilsētu. Pati pilsēta maza, bet patīkama un skaista. Šajā pilsētā ir galvenie karaliskie un vēsturiskie objekti. Ne visus nobildēju.

 

 Lovcen nacionālais parks. Bijām veiksminieki un tieši pirms parka tikām pie ceļiniekiem, kas arī devās uzkāpt Lovcen, t.i., apskatīt mauzoleju, kas uzcelts par godu vienam no valdniekiem Njegoš. Ceļš tikai nesen atvērts dēļ sniega, ko pa ceļam izbaudījām daudz.

Tikām arī izvesti ārā no nacionālā parka. Palikām kalna galā un priekšā mums serpentīnu ceļš uz Kotor, bet ar skaistu ainavu uz Kotoras līci. Šis ir vecais ceļš no Cetinjes uz Kotor. Vietējie maz izmantojot, bet tūristu autobusu iecienīts. Tad nu karsākajā sezonas laikā, gadoties, ka autobusiem paiet laiks, kamēr izmainās uz tā ceļa.
Mums vairs nebija izvēles, uzsākām gājienu uz Kotor. Izbaudījām to kādu laiku, pretī pat brauca mašīna ar Latvijas numuru, bet par vēlu to pamanījām un pepaspējām apstādīnāt.

Labums šķiet ir no tādiem nepopulāriem ceļiem, ātri tikām pie mašīnas, jo laikam jau cilvēki saprot, ja viņi nepalīdzēs, kurš tad.
                            Kotor līcis

                            Centieties saskatīt serpentīnus

Kotor - nebiju paredzējusi, bet pievienojos ciemiņiem un paliku uz nakti Kotor. Palikām vienā jaukā hostelī. Tagad to Kotor ir divi, līdz tam nebija neviena, ceļotājiem bija lielas problēmas.

Tad nu arī Kotor "iekarojām" kalnu, lai skatītu pilsētu naktī.

Nogaršojām zemenes, vēl tad tās nebija tik saldas, kā tagad ir.

Nākamā dienā devos atpakaļ uz Podgoricu, bet ciemiņi tālāk savā ceļojumā

12.maijs "Dzimšanas diena" Pelde saulē un jūrā. Ir stiprāks iedegums un āda tiek mainīta. Kopumā pasakaini mierīga diena. Izdzērām pa glāzei vīna un apēdām pa gabalam šokolādes kūkas, ko biju izcepusi jau iepriekšējā dienā.

Kultūras piedzīvojums. Kā jau esmu minējusi, šeit svarīgs ir vecums. Pirmo reizi teicu, ka man ir 31 gads :D.

Mēs štopējām no Bar uz Podgoricu. Mašīnā bija trīs puši - albāņi, vecākajam 29, precējies - trīs meitas un dēls. Tad nu pēc sava vecuma pateikšanas, pirmo reizi sajutos, ka tieku novērtēta, kā par vecu. Bet ne jau izskata ziņā, bet bioloģiski, tieši ģimenes veidošanai. Jā šeit ļoti svarīgs ir šis aspekts, īpaši albāņu vidū.

Bet šī sajūta man nesabojāja dienu, tikai lika smaidīt.

Jā, mašīnā bija trīs cilvēki un tikām paņemti vēl visi trīs štopotāji. Jā, mašīnas aizmugurē sēdējām četi cilvēki, triju vietā. Jā, šis noteikums tiek pārkāpts, bet tas šeit nevienu gandrīz neuztrauc. Kaut sodi esot piemēroti..

15.maijs "Biļetes". Nopirktas biļetes uz Latviju. Rīgā ielidoju 27.jūnija vakarā.

Tagad nu jāskata vēl cītīgāk darba sludinājumi. Paldies, tiem, kas padalās ar kādu informāciju par vakancēm :)

P.S. Jācenšas apskatīt šeit viss, kas vēl nav apskatīts :) vēl tikai 5 nedēļu nogales Melnkalnē, sestā jau Latvijā.

20.maijs "Pārgājiens". Pievienojāmies Montenegro Phototrekking  organizētajam pārgājienam LUKAVICA, KAPETANOVO I MANITO JEZERO. Kartē uz ziemeļiem no pilsētas Nikšic.

Facebook organizācijas lapā var redzēt bildes - tās tikai bardakā - noteikti īstās, kurās redzama narcišu pļava. Jā, tur ir narcišu pļavas. Jā, Melnkalnes ziemeļos īsts pavasaris, kura man pietrūka šeit pilsētā. Gan smaržu, gan smaržu ziņā. Sniegs arī vēl sastopams bija.

Manas bildes:

                   KAPETANOVO JEZERO

                      MANITO JEZERO

21.-22.maijs "Neatkarības diena". Šogad 6 gadi kopš Melnkalne ir neatkarīga.

Pirms 6 gadiem notika referendums/ vēlēšanas par Melnkalnes atdalīšanos no Serbijas. Ar 55,5% balsu PAR, Melnkalne kļuva neatkarīga. Kopš tā laika šīs divas referenduma dienas ir brīvdienas.

Tā kā šīs dienas bija lietainas, daudz no mājas neizgāju. Tik cik izgāju pa mūsu ielu līdz tuvējam veikalma, nekādu svētku sajūtu nemanīju. Karogu pie ēkām izkārtu arī nebija.

Cik jautāju - karoga izkāršana nozīmē atbalstīt opozīcijā esošo partiju. Tad nu sanāk, ka Zabjelo neviens neatbalsta opozīciju, vai arī nevēlas uz to norādīt.

Diemžēl šeit valsts svētki tiek asociēti ar politikas partijas atbalstīšanu. Jā, arī jautājot par vēsturi, nereti saņemu atbildi, ka par politiku neinteresējos un neko nezinu par to, ko jautā.

22.maijs "Eirovīzijas pusfināls". Melnkalne tāpat kā Latvija tālāk netika. Noskatījos tikai Rambo Amadeus uzstāšanos. Dziesma ir īsti šejienes garā, ja neesat redzējuši video, skataties šeit http://www.youtube.com/watch?v=QSx0WCiDzDE. Esmu jau atskatījusies, vismaz trīs reizes dienā, bez tā pa TV neiztika.

P.S. Kopīgs meiteņu izaicinājums - uzšūt kleitu Gaļinai. Mums nav šujmašīnas, šūšana ar rokām. :) Turat īkšķus par izdošanu, jo esmu tā kā galvenā šajā lietā.