Nometne pilsētā Kolašin (9.-19.augusts)

Sākumā vēlējos pateikt, ka pirmajā ierakstā nekorekti esmu izmantojusi vārdu salikumu „darba nometne” kā neveiksmīgu tulkojumu no angļu valodas „work camp”. Informatīvajā materiālā par workcamp organizēšanu un vadīšanu, ieteikts nometnes nosaukumā nelietot vārdu „workcapm”, bet tikai nometnes aprakstā informēt dalībniekus, ka būs arī jāstrādā. Tad nu turpmāk lietošu vārdu nometne, nevis darba nometne.

Tad nu par to kā mums gāja nometnē. Kolašin ieradāmies 9.augusta vakarā. Ieradāmies trīs brīvprātīgie un co-leader (nezinu pareizu tulkojumu, bet būtībā, līdera labā roka). Mūsu tika agrās ierašanās būtība bija sagaidīt pārējos brīvprātīgos no citām valstīm, kas ieradīsies nākamajā dienā. Tad nu nākamajā dienā ieradās brīvprātīgie no sekojošām valstīm – Krievijas (4), Beļģijas (1), Čehijas (1), Taivānas (1), Serbijas (1) un Francijas (6). Kopā sanācām 20 cilvēki. 15.augustā mums pievienojās vēl 8 brīvprātīgie no Krievijas (3), Spānijas (2), Korejas (1), Francijas (1) un Kanādas (1), kuri nebija saņēmuši informāciju, ka viņu nometnes sākšanās datums ir pārcelts uz 20.augustu. J Tad nu kopīgi ar viņiem strādāsim nākamajā nometnē pilsētā Ulcinj.

Izmitināti mēs tikām pašvaldības ēkā, kas būtībā ir daļēji sociālais nams, jo bez mums tajā uzturējās to patstāvīgie iemītnieki, kuriem pašvaldība piešķīrusi istabiņu šajā namā. Skolas laikā nams ir arī internāts skolēniem no attāliem ciemiem, pilsētām, kas mācās Kolašin. Katram no mums tika piešķirta gultas vieta kādā no četrvietīgajām istabiņām. Pirmajā dienā bija ļoti grūti saprast, kā mēs visi kopīgi sadzīvosim (sadalīsim mazgāšanās laiku), jo uz mums visiem bija tikai divas tualetes, viena duša un divas izlietnes. Tomēr nebija tik traki, visi pacietīgi stāvēja rindā vai izvēlējās pagaidīt nākamo dienu. Vietējie iemītnieki ātri uzķēra, ka, piemēram, duša jāizmanto laikā, kad mēs strādājam, lai nebūtu jāstāv mūsu izveidotajā rindā.

Nams, kurā dzīvojām:

Šeit var saskatīt mūsu namu:

Daļa no istabas:

Virtuve:

Toties ēdām mēs ļoti labi, kaut drīzāk viss sliecās uz pārēšanos. Nevienam nebija pieredze gatavot ēst 20 (vēlāk 28) cilvēkiem. Tad nu visi centās, lai tikai nepietrūktu , tādēļ diemžēl daudz no sagatavotā aizgāja zudībā. Tā kā visiem pēc kārtas bija pienākums dežūrēt virtuvē, tikām iepazīstināti ar dažādu valstu virtuvi. Diemžēl visu neizdevās realizēt, jo elektriskās plītis ieslēgt bija grūti, izslēgt vēl grūtāk. Tas tādēļ, norādes par to, uz kādu karstumu esi uzslēdzis plīti, bija nodzisušas un plīts riņķis jāieslēdz un jāizslēdz ar knīpstangu palīdzību. Es personīgi izvēlējos nerealizēt kulināros brīnumus, tādēļ negatavoju neko no latviešu virtuves. Es darbojos kā palīgs, kad tika cepta franču kūka un gatavoti krievu kāpostu tīteņi.

Tad nu par to ko mēs tur darījām - galveno vērtību, kādēļ tika organizēta šī nometne - palīdzēt šajā pilsētā attīrīt no atkritumiem mazu upīti (nezinu nosaukumu), kas tek cauri pilsētai un ietek, vienā no Melnkalnes lepnumiem, Tara upē. Šī mazā Taras pieteka vasarā ir bez ūdens un tiek izmantota kā atkritumu konteiners vistiešākajā nozīmē.

Neliela daļa no upītes un viena no tīrākajām vietām:

Darba dienas bija no 12. – 19.augustam (izņemot brīvdienas), tātad kopā sešas. Pēc plāna dienā paredzēts strādāt bija sešas stundas no 8:00 – 14:00. Mūsu darbu uzraudzīja divi vietējie darbinieki no Komunālās policijas – vīrieši gados. Viņu galvenie pienākumi bija norādīt, kur mums jātīra un izsniegt atkritumu maisus. Vēlāk arī skaitīt tos, jo viņi domāja, ka mēs tukšos maisus slēpjam, lai nebūtu tik daudz jāstrādā. Pa to laiku, kamēr mēs čakli pildījām maisus, viņi smēķēja un skatījās kā mēs strādājam.

Cik nu parunāju ar citiem brīvprātīgajiem, bet tas iespējams nav visu viedoklis, bet tikai jūtīgāko cilvēku J, ka jutāmies, ka nevis palīdzam viņiem, bet vienkārši vācam aiz viņiem (domāts visiem pilsētas iedzīvotājiem). Viņi nesaprot mūsu darba būtību un šķiet skatās uz mums kā muļķiem, kas izdara darbu viņu vietā. Vietējie iedzīvotāji, kas gāja mums garām, skatījās diezgan izbrīnīti un pat pārsteigti par to ko darām – šķiet viņiem tas nebija pa spēkam saprast. Tomēr, lai vai kā, viņu pašu teritorijas bija sakoptas, bet kas ir aiz sētas, tā nav viņu problēma. Tad nu neesmu apmierināta ar to ko darījām, jo jēgu tam neredzēju. Tad nu manā skatījumā, tā upīte izskatās tieši tāpat, kā bija pirms mums, lai vai arī daudz ko savācām. Tas ir skumīgi.

Tomēr ņemot vērā, ka atkritumu tur bija daudz un upīte gara, nevienu dienu nenostrādājām mums noteikto darba laiku. Ilgākais laiks ko strādājām bija līdz 11:30 (ieskaitot atpūtas un dīkstāves). Tam iemesli dažādi un savdabīgi.

Pirmajās dienās vietējā pašvaldība nebija noorganizējusi atkritumu maisu un cimdu iepirkšanu. Tad nu vismaz stundu no rīta stāvējām un gaidījām, kad tiks iegādātas šīs nepieciešamās lietas. Šī stunda tika ieskaitīta mūsu darba laikā. J

Sākotnēji tika iepirkti ļoti maz maisu. Komunālās policijas darbinieki nesaprata, ka tikai ar 80 maisiem tajā upītē nav ko darīt, jo atkritumu tur ir daudz un maisus piepildīt nav nekādu problēmu. Tomēr 18.augustā viņi laikam sāka kaut ko saprast. No rīta parādījās ar vairāk maisiem un tie bija lielāki. Kā arī maisi tikai nāca klāt arī dienas laikā. Tomēr atļāvāmies nepakļauties spiedienam, kas jau vilka uz mūsu izmantošanu un gājām uz mūsu mītni.

Neskatoties uz to, ka mēs čakli strādājam, 19.augstā (pēdējā dienā) mūsu darba diena ilga pusotru stundu, no kuras pusstunda bija pārtraukums. Un nebija jātīra upīte, bet vietējais parks. To ātri paveicām un jau 10:30, darba diena beidzās. Tā tika pat uzsākta, kā īstiem melnkalniešiem pienākas, tikai 9:00, jo iztaisījāmies tik vēlu.

Darbs tika atvieglots arī no tā viedokļa, ka fiziski mēs savācām tikai atkritumu virskārtu. Mums nebija nedz instrumentu, nedz palīgu, kas palīdzētu iztīrīt, piemēram, kokus un upes malas no tur ieķērušajiem plastmasas maisiņiem, novalkātā apģērba, pudelēm un citām lietām. Kā arī nevācām nekādus metāla atkritumus, jo tie sabojā atkritumu maisus, bet maisi svēta lieta – piepildītiem jābūt tik cik izsniegtiem.

Paspēja būt arī kuriozs gadījums. Trešdien, kādas 20 minūtes sēdējām uz soliņiem un gaidījām turpmāko darba uzdevumu (laiks - ap 11:00). Izrādās viss dienā paredzētais ir izdarīts, bet mūsu uzraugi negribēja, ka dodamies prom. Iemesls, otrdien esam gājuši uz savu mītni cauri centram un lieli šefi esot bijuši nepatīkami pārsteigti, ka par ātru viss ir izdarīts, un onkām ir nācies skaidroties par to, kāpēc esam tik ātri devušies projām. Tomēr tika panākta vienošanās. Viņiem tika izmaksātas pusdienu maizītes, bet mums iespēja, protams, ar līkumu, doties uz savu mītni. Mūsu uzraugi pie sievu gatavotajām maizītēm netika, jo tās bija kabinetā, bet viņi negribēja iet tām pakaļ, jo tad šefi redzēs, ka viņi jau darbu ir beiguši un būs atkal jāskaidrojas.

Pats nesmukākais ir tas, ka viņi atkritumus dedzina un netālu no Tara upes, kas ir viņu lepnums, jo tajā ir kristāldzidrs ūdens. Pie šāda dzīves veida viņiem ātri šis lepnums vairs nebūs.

Šeit var redzēt Taras upi un fonā degošu atkritumu kaudzi

Kristāldzitrā Taras upe

Man pašai no visa nometnes laika vislabāk patika brīvdienas, jo tās pavadījām garās pastaigās.

Sestdien tikām aizvesti uz nacionālo parku Biogradsko Jezero. Tur gan nepavadījām ilgu laiki, tikai divas stundas, kas pietika lai apietu ap ezeru. Pēcpusdiena tika atstāta pilnā mūsu vaļā, tad nu izgājām nelielā pastaigā ap pilsētu. Svētdienas organizēšana arī tika atstāta pašu ziņā. Mēs piecas meitenes izlēmām doties kalnos. Pa ceļam, atbira divas, un līdz pašai kalna Ključ galotnei devāmies tikai trīs, es un divas meitenes no Maskavas. Viņas bija apbrīnojamas tajā ziņā, ka tiešām izbaudīja pastaigu. Tika apskatītas visas puķes, piestāts pie visiem ogu krūmiem, kuriem tika klāt. Es beigās spēju pielāgoties viņu lēnajai pastaigai un spēju arī izbaudīt aveņu garšu. Avenes tur tiešām bija padevušās – lielas un saldas. Neskatoties uz lēno gājienu, kalna virsotni sasniedzām.
Noieta trešā daļa ceļa līdz Ključ, tālumā Kolašin

Tālumā kalna virsotne kuru vēlamies sasniegt. Pretī brauc mašīna ar ogotājiem

Virsotne sasniegta

Pārējās darba dienas pēcpusdienas pagāja diemžēl diezgan garlaicīgi. Jo ar kājām nekur tālu nevarēja aiziet un atnākt, ja gribēja izbaudīt gan pusdienas, gan vakariņas. Lai varētu ko redzēt attālāk, vajadzēja braukt ar autobusu vai arī ar taksi – katru dienu negribējās un arī nebija iespējas tik daudz tērēties. Nenoliegšu bija arī nevēlēšanas doties kaut kur lielā karstumā. Izmantojām gan iespēju aiziet uz bišu fermu, kurā nobaudījām medus vīnu un medu – tā bija labākā no visām darba dienas pēcpusdienu izklaidēm. Vēl pilsētā bija iespējams baudīt garšīgu karsto šokolādi.

Dažas jauniegūtās piezīmes par Melnkalniešiem un Melnkalni:

-          Viņi tiešām par visu varu vēlējās pierādīt, ka viņi ir slinki un viņiem tiešām tas izdevās (manā skatījumā). Viņu anekdote par sevi „Pļavā ir divas govis - viena guļ, otra stāv. Kura ir melnkalniete? Protams, tā, kura stāv, jo slinkums ir apgulties.” Es tiešām ceru, ka tas bija tikai šajā nometnes laikā esošais slinkums un viņi pierādīs, ka nemaz tik slinki nav.

-          Nometnes dalībnieku prezentācijā par valsti (Tajā gan piedalījās arī dalībniece no Serbijas, jo viņiem kā Balkānu tautām, ir ļoti daudz, kas kopīgs. Kā arī sapratām, ka viņi viens otru mēdz saukt par brāļiem un māsām neatkarīgi no radniecības, tādējādi uzsverot savu tuvību.), tika uzsvērtas negatīvās lietas, kas ir viņu valstī un cilvēkos. Es pat pabrīnījos, jo pārējie minēja tikai, kas ir labs un ar ko viņi lepojas, bet melnkalnieši tieši pretēji. Kā galvenās negatīvās lietas, kas atkārtojas ir nabadzība un dārdzība, tās tika uzsvērtas arī sarunās ar citiem Melnkalnes jauniešiem.

Nabadzība - tomēr man vēl grūti spriest un es negribu tam līdz galam piekrist, jo par nabadzību runā cilvēki, kas iegūst mācās, studē, vakaros iziet satikties ar draugiem kādā kafejnīcā, aiziet uz kādu klubu padejot.. Vēl ir grūti saprast, ko viņi uzskata par nabadzību..

Dārdzība – tika pieminēta vairakkārt, arī tajā ziņā, ka ļoti daudz jāmaksā par elektrību un ūdeni. Tomēr, man šķiet, ka īsti viņi vēl neprot taupīt savus resursus, tādējādi ietaupot arī naudu. Lai arī mans spilgtākais piemērs ir sociālais nams, neatkarīgi no tā, kurš tajā maksā par elektrību un ūdeni – pašvaldība vai namā dzīvojošie, šos resursus viņi netaupīja un necentās neko mainīt. Sociālajā namā ūdens krānus nebija iespējams kārtīgi aizgriezt, ūdens tecēja nepārtraukti. Elektrība, kā minēju, nebija saprotams, kā elektriskās krāsnis izslēdz, arī nama pārvaldniece mums nemācēja parādīt, tāpēc dažu dienu kāds no riņķiem darbojas no rīta līdz vakaram, kad izmēģinot dažādus variantus, tos izdevās izslēgt.

Kopumā viņiem ļoti izteikti izskan doma, ka citur ir noteikti labāk. Par šo vēl ir jāpadomā un jāpaskatās riņķī, cik tad īsti slikti šeit ir, vai tas nav kaut kāds priekšstats, ka citur zāle noteikti ir zaļāka.. Jo viņi paši ārpus savas valsts, ja neskaita citas Balkānu valstis, nav bijuši.

-     Melnkalni iecienījuši krievu tautības cilvēki, kas dodas uz Melnkalni atpūsties. Kā arī ļoti daudz īpašumu, kā ziemas/ vasaras mājas, tieši pieder krievu tautības iedzīvotājiem.