Podgoricā ierados piektdien, 29.jūlija vakarā. Tad nu ļoti veiksmīgā dienā ir sācies mans gads šeit, ja tic astroloģijai, kas saka, ka manai zīmei veiksmīgas ir piektdienas un 29.datumi.
Mana uzņēmēj organizācija Melnkalnē ir Association for Democratic Prosperity ZID, saīsinājumā vienkārši ZID. (ja interesē, sīkāka informācija šeit http://www.zid.org.me/en/programs.php) Zid nozīmē „mūris” - mērķis ir parādīt, ka šeit cīnīties ar problēmām dažkārt ir, kā skriet ar galvu pret mūri/ sienu.
Tā kā šobrīd visi organizācijas darbinieki (izņemot Anu, kas atbildīga par mana darba organizēšanu) ir atvaļinājumā, darāmā pirmajā darba nedēļā man faktiski nebija. Sagatavoju tādu kā pamata informāciju, ko nosūtīt nākošajiem brīvprātīgajiem, pirms tie ierodas šeit. Bet pārējais laiks faktiski pagāja lasot oficiāli publicēto informāciju par jauniešiem, to problēmām un vēlmēm Melnkalnē. Protams, tika noskatīts kāds seriāls starplaikos, kad vairs nespēju uztvert informāciju.
Dienas parasti pagāja telpās, jo ārā ir parasti virs 33°C. Vakari (pēc 18:00), kad ir aptuveni 24 līdz 26°C silts, pagāja iepazīstot pilsētu ar vietējo brīvprātīgo palīdzību. Jaunieši šeit mīl facebook.com un ir ļoti tendēti uz draudzēšanos, tad nu mans draugu loks ir kļuvis lielāks.
Pastaigājāmies, bet viņiem īsti nepatīk pastaigas, patīk, ka viņus ved. Tomēr, sabiedriskais transports tiek maz izmantos, parasti tiek izsaukts taksis. Tā kā pilsēta ir tiešām maza, izmaksas, braucot ar taksi, ir ļoti mazas, no vienas pilsētas gala līdz otram – maksa ir līdz 2 €.
Savus iespaidus, pilsētu un cilvēkus neesmu atainojusi fotogrāfijās, jo pa dienu ārā izejam reti, jo ir karsts, bet naktīs bildes vēl man nesanāk labas. Bet vēlāk gan jau būs.
Augusta mēnesi tieku izmitināta dzīvoklītī, kas atrodas organizācijas pirmajā stāvā. Istaba, virtuve un vannas istaba ir ļoti mazas. Tā kā septembrī būsim trīs, tad arī pārvāksimies uz dzīvokli kaut kur citur. Pagaidām man šeit ir terase un tāds kā dārzs, kur ir iespējams pavadīt vakarus un svinēt kādu pasākumu. Noteikti esot jāsvin dzimšanas dienas.
Man bija jau iespēja piedalīties vienā dzimšanas dienas pasākumā. Svinības, kā svinības ar daudz kolu, čipsiem un grilētas gaļas, nedaudz mazāk vīna un alus. Tad nu man tika arī iespēja nobaudīt Melnkalnes vīnu Vranac un tādu kā pīrāgu, ko sauc par Burek.
Ir grūtības ar naudas taupīšanu. Lai arī liekas, ka viss ir dārgs, jo domāju latos, kaut cenas ir eiro, cenas neaptur mani no iepirkšanās. Kā arī patērējos dodoties piektdien (5.augustā) uz elektroniskās mūzikas festivālu pilsētā Kotor (sīkāk par pasākumu http://www.facebook.com/refreshfestival). Sajūta bija kā būtu Essential. Interesantāk bija kluba ārpusē, varēja satikt dažādus cilvēkus no dažādām valstīm un papļāpāt.
Nedēļas vidū biju arī policijas iecirknī un saņēmu atļauju uzturēties Melnkalnē uz 3 mēnešiem. Ik pēc trīs mēnešiem tikšu nosūtīta uz kādiem kursiem vai nometnēm ārpus Melnkalnes, lielākoties uz tuvējām kaimiņvalstīm - tad nu sāksies jauns 3 mēnešu uzturēšanās laiks.
Piektdien, 5.augustā, ieradās vēl viena brīvprātīgā, no Igaunijas – Galina (izrunā – Gaļina), kura šeit arī ieradusies uz gadu. Septembra sākumā ieradīsies brīvprātīgā no Polijas. Pagaidām ar Igaunieti kopīgi dalām mazo istabiņu organizācijas telpās.
Uzzinot, ka pārējās brīvprātīgās būs no tik kaimiņu valstīm, jutos tā kā vīlusies – vēlējos kaut ko eksotiskāku. Galina atzinās, ka jutusies tāpat.
Sarunās ar Anu un Galinu paspēju saprast cik liela nozīme ir Activity Agreement (tiem, kas nezina - tāds kā līgums, kurā atrunātas visu pušu tiesības, pienākumi, apdrošināšana u.c. lietas, kas parasti ir līgumos). Man un Galinai tie ir pilnīgi atšķirīgi – manā ir aprakstīts viss iespējamais, kas ir un tiek darīts šajā organizācijā, viņas nekā. J Pēc mutiski sniegtās informācijas secinu, ka visas trīs brīvprātīgās darīsim visas trīs vienu un to pašu neatkarīgi no projekta. Ņemot vērā minēto, man vēl nav skaidri mani pienākumi šeit. Bet nu es mēģinu pierast pie Balkānu stila (tiek piesaukts diezgan bieži) – tas nozīmē, ka jebkurā brīdi plāni var mainīties.
Paspēju uzzināt kaut ko jaunu par šo valsti, kā pats saistošākais man šķita tas, ka viņi var noteikt no kura reģiona cilvēks ir nācis pēc tā uzvārda. Būs vien tam jātic, jo valsts ir maza. Attiecībā uz ģimenes uzvārdu – vietējiem ir tāda kā ģimenes Svētā diena (ģimene – tiem kam kopīgs uzvārds) Šajā dienā vienas ģimenes locekļi dodas ciemos pie kāda no citas ģimenes locekļiem. Sievietēm pārejot vīra uzvārdā ir jāsāk svinēt savas jauniegūtās ģimenes Svētā diena. Viņu uztverē ģimene ir ļoti tālas pakāpes radinieks, tādējādi ģimenes ir lielas. Kā arī brālēni un māsīcas n pakāpē tiek saukti par brāļiem un māsām. Ja nepieciešams precizē, piem., brālēns ir brālis pa tantes līniju, vai apmēram tā. Ņemot vērā, ka valsts ir maza, bet ģimenes kupli pārstāvētas, viņi norāda uz to, ka daudz kas (īpaši attiecinot uz valsts iestādēm) tiek atrisināts ar radinieku un draugu palīdzību.
Protams, ir lietas, kas man šeit nepatīk, bet ir jāpieņem, jo nekādi nu izmainīt nevarēšu. Viena no tām ir tas, ka šeit var smēķēt un tiek smēķēts visur. Otra - cilvēkiem ļoti patīk plastmasas maisiņi, kurus viņi vienmēr dabū vietējos veikalos par brīvu. Esmu jau iemācījusi vietējā veikala kasieres, ka mani produkti ir jāliek manā auduma iepirkuma maisiņā. Tagad esam divas tādas ar auduma maisiņiem – es un Galina, varbūt poliete mums arī pievienosies.
Īsumā tas arī viss par manas pirmās nedēļas iespaidiem. Pārējo augusta mēnesi pavadīsim divās darba nometnēs, katrā pa 10 dienām. Viena notiks Kolasin, valsts ziemeļos, un otra Ulcinj (valsts dienvidos pie jūras). Tad nu par to nākamreiz..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru