Kā es gāju pie ārsta

Sveiciens sestdienā!

          Šeit vēl jo projām ir skaists un silts rudens. Pilnīgi nevaru iedomāties, ka jāsāk domāt par adventi.

          Ārpus telpām, kad saule silda un vējš ir ļoti mērens, ir ļoooti silti un patīkami, pat karsti, kad solis ir ļoti raits. Toties paradoksālā kārtā, pie vājās vēja pūsmas ārā, telpās to jūtu ļoti izteikti. Laikam tāpēc pagājušo nedēļu nomocījos ar temeperatūru, kas priekš manis ir pati nepatīkamākā - 37.3. Pie šīs temperatūras un nelielām kakla sāpēm atļāvos trīs dienas padzīvoties pa mājām. Diemžēl dzīvošanās pa mājām, neuzlaboja manu stāvokli un ceturtdien devos pie ārsta.

Devos uz tuvējo privāto klīniku, tā kā mums ir apdrošināšana, tad nedomāju par izmaksām. Kā arī savā naivumā domāju, ka nekas jau briesmīgi daudz nebūs jāmaksā, bet drošības pēc paņēmu līdzi savu LV bankas karti, katram gadījumam..

Ārsts bija speciālists, kura diemžēl angliski runāja ļoti slikti un ar manu zemo temperatūru un nedaudz apsārtušo kaklu, pie tam neklepojošos, nezināja ko īsti iesākt. No viņas acīm bija nolasāms, ka tiešām nesaprot, ko ar mani iesākt.

Kaut sākumā sapratu, ka man vēlas izrakstīt ko citu, bet tā kā ārste īsti nezināja, kā man izskaidrot šo zāļu lietošanu, tiku pie tradicionālajām antibiotikām, kuras vienkārši ir jādzer 3x dienā. Ceru, ka zāles man palīdzēs un nebūs jādodas uz atkārtotu vizīti pie ārsta, ja būs - došos pie cita, ideāla meklējumos..

Varbūt kādam ir bijusi cita pieredze, bet es vēl nekad nebiju bijusi tik pieticīgi iekārtotā ārsta kabinetā, kurā atrodas gulta, galds, divi krēsli - ārstam un pacentam. Uz galda dators un papīri. Diganozes noteikšanai - koka plāksnītes, nezinu kā pareizi nosaukt, bet lai varētu pārbaudīt kakla stāvokli, asinspiediena mērāmais aparāts un stetoskops. Es nezinu, kāda ir pieredze jums, bet neviens ārsts līdz šim nav ticējis man uz vārda, nepārbaudot temperatūru uz vietas un neliekot uztaisīt asins analīzes!!

Kopā pie ārsta - speciālista pavadīju kādas 10 minūtes, rēķins 30 eiro. Es protams saprotu, ka LV jau arī varu samaksāt tādu naudu par 10 minūtēm pie speciālista, jo tas nebija vienkārš ārsts. Tomēr, ņemot vērā ārstēšanas ieteikumus, kurus saņēmu, un valodu, kādā tika man izskaidrots, kā man jālieto zāles, manī bija dusmas, pat niknums un šoks.

Manas dusmpas pastiprināja vēl tas, ka pie rēķina, kurā būtu mans vārds, palūgšanas recepcijā saņēmu kaut kādu garu atbildi serbu valodā, no kuras tikai sapratu to, ka man jāuzgaida.

Pie šī šoka un niknuma, ka man arī MNE kontā nav tādas naudas, maksājot ar LV karti, sapratu, ka pinkodu ta nevaru pareizu ievadīt. Pēc divām mēģināju reizēm apstājos. Labi, ka dzīvoklis tuvu, un meitenes man izlīdzēja ar naudu, kaut sēžot un gaidot meitenes, apsvēru domu pamest šo ārstniecības iestādi nesamaksājusi, viņiem nekādas informācijas par mani īsti jau nebija. Bet saņēmos un samaksāju par pakalpojumu.

Pēc tam, protams pie visa šī stresa, loģiski nedomāju. Tāpēc, papildināju nevis mūsu mobilā interneta karti, bet gan sava telefona karti, t.i., mums piešķirtie 20 eiro internetam, tagad ir manā telefona tērēšanā. Tā kā īsti nesajēdzām ko darīt, pie interneta tajā vakarā arī netikām. Solījos piektdienas rīta, lai vai pie savas nelielās temperatūras, iet uz banku un noņemt naudu no mana LV konta un papildināt mobilā interneta karti. BET, protams, šejienes bankas neuzticas personas parakstiem, un man vajadzēja zināt pinkodu, kuru protams nezināju. Tad nu šobrīd esmu bez naudas, labi, ka meitenes izpalīdz un arī par internetu samaksāja. Bet es esmu parādos. Ļoti ceru, ka LV banka būs saprotoša un es drīz tikšu pie pinkoda..

        Bet nu piektdiena pati par sevi protams neiztika bez citiem piedzīvojumiem. Vairāk gan stresa. Piektdienas vakarā mums tika uzticēts noorganizēt interkulturālo vakaru priekš jauniešiem, kas ņem dalību "Esi draugs" projektā. Projekts, ka brīvprātīgie ir tādi kā draugi kādam jaunietim ar īpašām vajadzībām, t.i., kopā iet uz teātri, kīno, kafiju un citiem pasākumiem, t.i., palīdz iziet sabiedrībā un atrast jaunus draugus.

Vakars pats par sevi izdevās ok, bet pirms tam bija stress ar to, ka divas reizes nācās atgriezties ofisā, jo kaut kas bija aizmirsts. Pie tam flešs ar mūziku tomēr atradās vienā no mūsu somām, neviena protams neatcerējāmies, kura to tur ielikusi. :) Vakara gaitā novadījām nelielu spēli ar jautājumiem, cik daudz vietējie zina par mūsu valstīm, un mācijām pāris frāzes mūsu valodās.

Vakars protams neiztika bez ēšanas, es šoreiz nenoslinkoju un izcepu auzu pārslu cepumus, no Polijas tika Faworki un no Igaunijas - kanēļa cepumi. Protams tikām arī pie vietējiem gardumiem.

Kāds tika atnesis arī vīnu Vranac, 2006.gada, bet tā kā tas netika atvērts, tas tika atvēlēts mums. Tagad esmu kļuvusi par tādu, kas skatos uz vīna izgatavošanas gadu, kaut godīgi, tāpat daudz no garšas atšķirībām nejūtu - nu nav man īstas garšas atmiņas. Vienīgi izgatavošanas gadam pievēršu uzmanību, jo vīnu izvēle nav liela, lielākoties vīni no Melnkalnes, kas jau visi izmēģināti, taliek vienīg veikalos skatīt vīna izgatavošanas gadu, ne marku.

Piektdienas vakaru es noslēdzu ar šķīvja saplēšanu. Jau krājas saplēstie trauki, kas jāatlīdzina dzīvokļa saimniekiem. Ņemot vērā visas pēdējo dienu nedienas, devos pie miera agri.

         Ceru, ka manas nelielās nedienas beidzas un es netērēšu daudz naudas aiz savas "neuzmanības" vai kā cita dēļ. Protams naudas līdzekļu ierobežojums netraucē mani šobrīd šo visu jums rakstīt no kafejnīcas.. Nolēmu, ka neliels iepriecinājums garšīgas kafijas izteiksmē, ir tieši tas, kas nepieciešams :)

         Starp citu, meitenes šodien ir devušās uz Bijelo Polje, kur ir Polonijas (vai kaut kā tā), t.i., norisināt vietējo, kuros vairāk vai mazāk rit arī poļu asinis, apmācīšanu poļu valodas zināšanās. Šodien gan būs viņiem būs izklaides pasākums - Andrejki, jeb Andreja dienas zīlēšanas pasākums. :) Nepievienojos, jo neprotu poļu valodu un arī, it kā vēl mazliet esmu slima, negribējās celties agri. 

         Jā, atcerējos, ko gribu pieminēt. Par atgādinājumu kalpoja, pie blakus galda aizkūpinātā cigarete. MNE jau apmēram četrus mēnešus atpakaļ ar likumu ir aizliegts smēķēt publiskās vietās. Tas izskaidro tās smēķēšanas aizlieguma zīmes kafejnīcās un bāros. Bet šeit tās nedarbojas, tiek smēķēts. Vismaz šajā vietā uz atbildi "Vai drīkst smēķēt?" tika sniegta atbilde "Es aizliegt nevaru, bet smēķēt tad tikai uz paša atbildību." Pats bārmenis arī smēķē telpās. Es gan tiešām neesmu pārliecināta vai tiešām pats iestādījums arī nedabū maksāt soda naudu, ja tajā tiek smēķēts.. Bet nu man izskatās, ka šeit šī likuma ieviešana dzīvē būs grūtāka, kā LV (varbūt citiem ir cita pieredze) Cik atceros, pukstēšana LV jau bija liela, bet kaut kā smēķētāji gāja smēķēt uz tiem atvēlētām vietām un nesmēķētāji varēja protestēt pret smēķētājiem vairāk. Šeit pagaidām šķiet, ka smēķējošais klients ir pirmajā vietā, jo smēķē šeit daudz.

       Pie šīs nots tad nu arī beigšu šīs nedēļas atskaiti par paveikto :)

       Neslimojat un dzerat daudz tējas ar citronu.
P.S. Otrdienas vakarā gan redzējām sevi TV, tajā šovā, kurā tēlojām publiku. Tuvumā jau mūs nerādīja un ļoti labi, jo es nebiju gaidījusi, ka mums ir TIK garlaicīgas sejas izteiksmes. :)